Es domāju, ka visiem cilvēkiem ir cerības uz mīlestību. Un tāpat domāju, ka visums arī darbojas pēc šāda defektīvu šūnu iznīcināšanas principa - ja cilvēks sevī mīlestību neaktualizē pat pēc neskaitāmiem mājieniem viņu pakāpeniski vai uzreiz iznīcina. Bet ne jau cilvēkam lemt par cita cilvēka nepieciešamību nomirt, galu galā, mēs nekad nevaram zināt, kādēļ mūsu dzīvē ir konkrēti cilvēki, varbūt, mūs sāpinādami, viņi kaut kādā ziņā dod mums tādas mācības, kādas nedotu nekas cits, ja vien mēs esam gatavi tās ņemt pretī. Es esmu pilnīgi par to, ka cilvēks drīkst aiziet/atstāt cilvēku, kas viņu vislaik sāpina un nav gatavs mainīties, neatkarīgi no tā - ģimene, tuvs draugs utt, bet izlemt, ka otram jāmirst, zini, tas atgādina jau kādas hitlera idejas.

(Reply to this) (Thread)

nu, starp ilgstošu ieslodzījumu, kurā es neredzu neko dziedinošu, un nāves sodu - starp divām situācijām, kurās tev nav nekādas brīvās gribas, nekādas izvēles, un citi par tevi lemj un dara, kā paši uzskata par labāku, nu, lēmuma nodošana katra paša rokās ir tomēr ko vērta.
un, pat ja cilvēks saka nē - ok, bet ik dienu izvēloties dzīvot, viņš tomēr droši vien dzīvi arī novērtēs.

eksistenciālā terapija.

(Reply to this) (Parent)