| re, un te var katrs sevi ielikt civilizācijas attīstības kontekstā. kuram vēl patīk skriet? |
[3. Jun 2013|15:02] |
vēl tiek apskatītas sešas konflikta risināšanas pakāpes, kuras tiek atvasinātas no līdzības ar cilvēku civilizācijas attīstību.
Bēgšanas pamatā ir atziņa, ka pretinieks ir stiprāks, tā ka visgudrākais ir no strīda izvairīties. Bēgšanas instinkts cilvēkos ir latents. Švarcs ar bēgšanu saprot arī konflikta noliegšanu un izstumšanu. Diemžēl bēgšana ne vienmēr atrisina konfliktu. Pastāvīga bēgšana no konfliktiem kavē tālāko attīstību.
Iznīcināšanas motīvs ir esošā īpašuma saglabāšana. Soli no bēgšanas pie iznīcināšanas Švarcs skaidro ar civilizācijas attīstību no mednieka un vācēja par cilvēku, kurš apmetas uz dzīvi vienā vietā un nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Šī evolūcijas soļa rezultātā cilvēks iesaistījās konfliktā, mēģinot iznīcināt ienaidnieku. Iznīcināšanas motīvs ir esošā īpašuma saglabāšana. Iznīcināšana grib aizstāvēt to, kas bēgšanas gadījumā pazustu. Pretinieka iznīcināšana ir tieši uztverams, ilgstošs un izšķirošs konflikta risinājums. To var apzīmēt kā efektīvu, kaut arī tā sev līdzi nes tālākās attīstības zaudēšanu.
Pakļaušana vai pakļaušanās veido nākamo konfliktu risināšanas evolūcijas pakāpi. Vājākais netiek nogalināts, bet pakļauts. Švarcs attīstību no iznīcināšanas uz pakļaušanu/pakļaušanos dēvē par lielu soli cilvēces konfliktu vēsturē. Un tas, ka tas saistīts ar verdzības laikmeta sākumu, nav cinisms. Šī konfliktā risinājuma priekšrocība acīmredzot pastāv tajā, ka vājākais vairs netika nogalināts, bet pakļauts (=pazemots). Pakļaušana rada (teorētisku) reversibilitātes un ilgstošākas izskaidrošanās iespēju starp kungiem un vergiem. Švarcs šim konfliktu risināšanas līmenim pieskaita tādas metodes kā: pārliecināšanu, pierunāšanu, padošanos, piekukuļošanu, manipulēšanu, draudus, intrigas. Tas, ka šim līmenim tiek pieskaitīta arī balsošana, iespējams, pārsteigs dažu labu demokrātu. Tomēr, arī demokrātiski balsojot, mazākums pakļaujas vairākumam, kaut arī pakļaušanās ietver konsensa elementus. Konsenss pastāv attiecībā uz to, kā notiks lēmuma par konfliktu pieņemšana (proti, balsojot).
Deleģēšana kalpo atbildības par konflikta risinājumu novadīšanai. Vara un autoritāte tiek deleģētas centrālēm, lai no turienes saņemtu "speciālistu" kompetences aizsardzību. Deleģēšana saistīta ar cilvēku apmešanos uz dzīvi vienā vietā (zemkopība un lopkopība) un tai sekojošo urbanizāciju. Konfliktu risināšanas deleģēšanas ceļā stiprā puse vienlaikus esot tās vājā vieta. Tiesisko saistību, lietišķuma un kompetences priekšrocības esot atgriezeniski saistītas ar nepietiekamu akceptēšanu, emocionalitāti un nespēju pieņemt lēmumus.
Kompromisa rezultāts ir divi zaudētāji, savukārt konsenss rada divus ieguvējus. Ja kompromiss pamatā ir daļēja vienošanās, un tādējādi pastāv konflikta turpināšanās draudi, konsenss nozīmē tāda risinājuma rašanu, kas ņem vērā abas pretējās puses, nevienu no tām neiznīcinot vai nepakļaujot. Konsenss ir iespējams tikai tad, ja to meklē arī otrs konflikta partneris. Ja nepastāv gatavība panākt konsensu, katrā ziņā ir iespējams kompromiss. Ja nepastāv gatavība panākt arī to, tad vienīgā iespēja ir deleģēt varu autoritātēm, kas konfliktu izšķir.
Kamēr viena puse no palikšanas vienā konflikta pakāpē sagaida lielas priekšrocības, tai nav stimula pārvietoties uz citu (augstāku) konflikta risināšanas pakāpi. Ja konflikts saasinās, parasti tas atkrīt uz iepriekšējo pakāpi. Pāreja uz "augstāku" konflikta risināšanas pakāpi iespējama tikai tad, ja palikšana aktuālajā pakāpē ir saistīta ar zaudējumiem. Tas nozīmē: Konsenss ir iespējams tikai tad, kad deleģēšana (vairs) nav izdevīga nevienai no pusēm.
Ar aporiskiem konfliktiem Švarcs saprot tādus konfliktus, kuros abām pusēm ir taisnība, kuros pastāv tāda kā loģiskā bezizeja. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}