| |
[2. Feb 2013|21:42] |
šodien prombraucot apķēru omīti, abas raudam, viņa saka - nekad nedomāju, ka tu tā vari izdarīt.
es tevi ļoti mīlu. bet man arī sirds sāp.
varbūt mana dzīve tiešām apstājās 13 gadu vecumā. kad māsa tā ļoti lietišķi prasīja - un tu tiešām nezini, ka viņa pīpē?
nē, es nezinu. es joprojām nezinu.
to sajūtu vispār nevar izstāstīt, kā ir skatīties uz cilvēkiem, kas mīl viens otru, bet paliek svešāki un svešāki.
un nevis spītība vai aizvainojums vai dusmas vai kas cits, bet pārāk liela. mīlestība? dievināšana.
kad tas otrs tev liekas dievam pie labās rokas nosēdināts. kuram nepiedod krišanu un brišanu.
un, ja tu krīti, tad es tevi nevaru piecelt, jo es nedrīkstu ļaut tev nokrist. ja tu nokrīti, man nekā vairs nepaliek. tāpēc es aizvēršu acis un ausis un izlikšos, ka nekas no tā visa nenotiek. tā es domāju toreiz, kad māsa stāstīja par pīpēšanu.
tā es viņu pazaudēju.
varbūt tā viņa jūt tagad. varbūt viņa domā, ka es krītu. bet es vēl nekad neesmu bijusi tik tuvu dievam. man šķiet.
varbūt viņš pats arī nemaz nav mākoņos. varbūt dievam ir lavas sirds. olas dzeltenumā viņš varbūt sitas. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}