|
[6. Jan 2013|19:29] |
šodien paņēmu visvecāko no visiem krustbērniem un aizvedu uz dzintaru mežaparku. dauzījāmies, kritām un sasitāmies, bet nemaz neraudājām. nu vismaz bērns nē. un es nevaru izstāstīt, kāds tas ir atvieglojums, kāpt lejā no skatu torņa pa vienam pakāpienam, turoties pie visām margām un izliekoties, ka tas ir bērna dēļ. nevis kā parasti, kad uzkāpju augšā, raudu un gaidu nakti, lai neviens neredz un nesmejas. |
|
|
Comments: |
Tas ir tāds čīkstošs, šūpojošs virspriežu galotnēm esošs koka tornis?
Man arī ir līdzīgi. Mierinu sevi ar domu, ka tas tāpēc, ka varbūt kāda no iepriekšējām dzīvēm beidzās ar kritienu.
| From: | az |
Date: | 7. Janvāris 2013 - 19:59 |
---|
| | | (Link) |
|
nuuu.. ja viņš ir no metāla, nečīkst un tikai drusku šūpojas, im the chicken, yes? es arī kādreiz domāju par iepriekšējo dzīvi, bet tad izdomāju, ka vienkārši raksturs tāds, nepatīk zaudēt. dod, dieviņi, kalnā kāpti, ne no kalna lejiņā ;]
No malas izskatās drošs. Kā tur augšā kāpt būtu, nezinu. Būs jāaizbrauc uz turieni kādu reizi. Man šis - Ormaņkalna skatu tornis - pirms gadiem 16 sagādāja neizmirstamus pārdzīvojumus. Tāda reibstoša sajūta, tie lielie, neaizpildītie tukšumi zem kāpēja, šūpošanās vējā un sajūta, ka teju, teju šis gāzīsies.
| From: | az |
Date: | 7. Janvāris 2013 - 22:33 |
---|
| | | (Link) |
|
ojā, šis izskatās, ka tūlīt sabruks ;]]] viņš vēl joprojām ir? arī pēc 16 gadiem?
| |