| |
[4. Dec 2013|01:06] |
uz mirkli pavisam skaidri ar sirdi sajutu -
visi tie cilvēki, kas aiziet, uz citu valsti vai citu dzīvi, un par ko es tagad tumsā mēģinu nedomāt, kā man tas sāp,
bet tas nekā nemaina kopējo laimes līmeni pasaulē.
jo tur, kur viņi aiziet, tur viņi dara laimīgu kādu citu citu.
un nav neviena argumenta, kāpēc es to būtu pelnījusi vai man to vajadzētu vairāk.
jo ko var zināt, cik ļoti vēl kādam tevi vajag.
vai varbūt tev vajag vēl kādu.
jūs tikai, lūdzu, esiet laimīgi. un nelaidiet mani nekur iekšā.
nevajag darīt pāri nevienam, kam nesāp.
sāpes nav nekas pedagoģisks. |
|
|
| |
[4. Dec 2013|13:51] |
jā, es te visiem stāstu, ka valsts iestādes ir tavi draugi un tur visi tev palīdzēs, bet, kad pati šodien aizgāju uz vid, nepazinu sevi, visa sastingu, skaidrs, ka neko nesapratu, aizpildīju nepareizi, mani, protams, nokaunināja, skaidrs, ka es apvainojos, bet visu laiku galvā bija tā otra puse, kā es izturētos pret cilvēku, kurš pienāk pie mana galda viss tāds sastindzis un nobijies un stiklainām acīm, skaidrs, ka man šis cilvēks nepatiktu un es dusmotos, ka viņš nāk un nes man savu nevarību. tad es prasīju viņai, vai visi citi vienmēr aizpilda visu pareizi ar pirmo reizi, un viņa teica nē, jūs neesat vienīgā, un tad visu paskaidroja, un es gribēju tā aizvainoti teikt, ka to paskaidrošanu varēja darīt vēl pirms aizpildīšanas, bet - nevarēja gan, jo es neko neprasīju, mēmi paņēmu visu papīru čupu un aizgāju stūrītī tikt galā, turklāt man, protams, nebija pildspalvas.
bet nu labi, varbūt jāļauj, lai vids mani uzvar. bailes no varas. |
|
|
| |
[4. Dec 2013|22:33] |
|
seven for the day god laid down his head |
|
|