| |
[29. Aug 2013|13:03] |
tas ir savādi. tu dzīvo pasaules skaistākajās vietās, vismaz tā tu to jūti, un tad nāc mājās un jūties kā nodevējs, jo ir skaidrs, ka te nekad nebūs tik skaisti un nekad tev tā neviļņos asinis, bet mirklī, kad tu izkāp no trokšņa un pēkšņi esi sava meža vidū pilnīgā klusumā, viss ir skaidrs, viss nostājas vietās, te ir mājas, tas ir ārpus jebkura skaistu,konkursa, jebkuriem kritērijiem, un kad tev pretī pa lietu gavilēdama brauc māmiņa uz riteņa, svārkiem plīvojot, tu pavisam galīgi zini, kas ir visskaistākais visā pasaulē.
bet es tik un tā ikvienai dzirdīgai ausij stāstu leģendas par kalniem, jūrām un ēdieniem. |
|
|
| |
[29. Aug 2013|19:03] |
te tāāāāāāā viss smaržo! kupenām, gubām, krācēm, lavīnām smaržas nāk virsū - sūnas un sveķi mežā, zāle un āboli, miljons puķu un gotiņas, viss smaržo pēc dzīvības un es staigāju noreibusi, visu dienu bez drēbēm, lai saule tiek klāt katrai šūnai, tā es barojos, un vēl ar pētersīļu salātiem.
katru rītu mostos un saprotu, ka šī ir manas dzīves skaistākā vasara. esmu iemācījusies baudīt dzīvi. baudīt sevi |
|
|
| |
[29. Aug 2013|19:07] |
bet man joprojām nekas nepieder un nav nekā sava, arī visa šī laime ir nepelnīta, es vairs neticu, ka te var kaut ko nopelnīt, bet es ticu, ka šī ir ļoti mīloša pasaule. no rīta gulēju uz zemes, tik kluss, ka var dzirdēt, kā viņa elpo, visa reizē, un devu visu savu mīlestību pretī, visu manu dzīvi zeme ir mani turējusi, viņai gribas visvairāk atlīdzināt.
iekurināju pirtiņu, lai nav jāģērbjas drēbēs atpakaļ. |
|
|