|
29. Aug 2013|13:03 |
tas ir savādi. tu dzīvo pasaules skaistākajās vietās, vismaz tā tu to jūti, un tad nāc mājās un jūties kā nodevējs, jo ir skaidrs, ka te nekad nebūs tik skaisti un nekad tev tā neviļņos asinis, bet mirklī, kad tu izkāp no trokšņa un pēkšņi esi sava meža vidū pilnīgā klusumā, viss ir skaidrs, viss nostājas vietās, te ir mājas, tas ir ārpus jebkura skaistu,konkursa, jebkuriem kritērijiem, un kad tev pretī pa lietu gavilēdama brauc māmiņa uz riteņa, svārkiem plīvojot, tu pavisam galīgi zini, kas ir visskaistākais visā pasaulē.
bet es tik un tā ikvienai dzirdīgai ausij stāstu leģendas par kalniem, jūrām un ēdieniem. |
|