i love you i love you i love you - 3. Jūnijs 2013 [entries|archive|friends|userinfo]
az

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

3. Jūnijs 2013

naming, blaming, claiming [3. Jun 2013|14:56]
[Tags|]

Konfliktiem ir raksturīgi, ka tie izveidojas attiecību gaitā – nav konflikta, kas radies no nekā, kas vienkārši ir. Tā veidošanās drīzāk notiek trīs pakāpēs.

1. pakāpe: nosaukšana (naming). Kādā situācijā viena no iesaistītajām personām konkrētu notikumu izjūt kā aizvainojošu. Aizvainojums ir uzbrukums mūsu pašvērtības izjūtai, mūsu definīcijai tam, kas mēs esam vai gribam būt, un tādējādi tas ir uzbrukums lielai vērtībai, daudzu cilvēku pašai lielākajai vērtībai. Aizvainojums liek mums apšaubīt pašiem sevi. Aizvainojums ir apdraudējums un izraisa attiecīgas baiļu izjūtas. INTERESANTI: aizvainojošo ietekmi mēs piedēvējam pašam izteikumam un vairs neņemam vērā savus interpretācijas procesus: tavs komentārs – nevis tas, kā es to sadzirdēju un sapratu - un tas ir pilnīgi skaidrs – bija aizvainojošs.
2. pakāpe: vainošana (blaming). Iesaistītā persona atbildību par šo notikumu uzveļ kādai citai situācijā iesaistītai personai un savu aizvainojumu padara par pamatu pārmetumam. Ikvienu izteikumu mēs vienmēr interpretējam, balstoties uz kompleksu priekšstatu sakarību, ko ietekmē vispārējās uz pieredzi balstītās zināšanas, pašreizējās intereses, slepenas vēlmes, jūtas, naivas cēloņu teorijas, aizdomas un pieņēmumi, kas katrā no gadījumiem ir atšķirīgi relevanti un apzināti. Tiek konstruēts otra cilvēka un notiekošā attēls, kas ir "loģisks" un kurā bez pārrāvuma var iekļaut katru nākošo strīda notikumu.
3. pakāpe: pieprasīšana (claiming). Iesaistītā persona izvirza kompensācijas prasības par izciesto aizvainojumu. Nav strīda bez prasības atlīdzināt nodarījumu. Kāpēc mēs nevaram vienkārši aizmirst kādu piezīmi un augstsirdīgi pāriet pie dienas kārtības? Kāpēc mums ir sajūta, ka mums ir jāatriebjas un pie nākamās izdevības kaut kas jānodara? Atbilde atkal slēpjas mūsu pašvērtības izjūtā. Mēs esam vismaz tik vērti, lai tagad kaut kas notiktu, lai mēs gribētu rituālu vērtības celšanu, atvainošanos, izstieptu roku, formālu teiktā atsaukšanu, atlīdzību, vēršanu par labu, sāpju naudu, kompensāciju.

Ja nopietni runā par konflikta esamību, jābūt izietām visām trīs pakāpēm; visi soļi ir nepieciešami, katrs atsevišķais no tiem nav pietiekošs. Visās trijās pakāpēs izšķirīgo lomu tajā, vai strīds attīstīsies un izveidosies vai nē, spēlē pašuztvere, pretējās puses uztvere un sociālo attiecību uztvere. Ikviens konflikts ir augstākajā mērā personisks, jo balstās uz dziļi personisku uztveri un ir saistīts ar konkrētā cilvēka dziļi personisku pieredzi un dziļi personiskām spējām.

Parasti konflikts sākas pavisam nekaitīgi un nemanot, bet tad tas var attīstīt tādu pašdinamiku, kas ved pat pie pašiznīcināšanās. Augstākajā konflikta eskalācijas pakāpē vairs nav uzvarētāju, ir tikai zaudētāji.
Linkjā/nē

re, un te var katrs sevi ielikt civilizācijas attīstības kontekstā. kuram vēl patīk skriet? [3. Jun 2013|15:02]
[Tags|]

vēl tiek apskatītas sešas konflikta risināšanas pakāpes, kuras tiek atvasinātas no līdzības ar cilvēku civilizācijas attīstību.

Bēgšanas pamatā ir atziņa, ka pretinieks ir stiprāks, tā ka visgudrākais ir no strīda izvairīties. Bēgšanas instinkts cilvēkos ir latents. Švarcs ar bēgšanu saprot arī konflikta noliegšanu un izstumšanu. Diemžēl bēgšana ne vienmēr atrisina konfliktu. Pastāvīga bēgšana no konfliktiem kavē tālāko attīstību.

Iznīcināšanas motīvs ir esošā īpašuma saglabāšana. Soli no bēgšanas pie iznīcināšanas Švarcs skaidro ar civilizācijas attīstību no mednieka un vācēja par cilvēku, kurš apmetas uz dzīvi vienā vietā un nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Šī evolūcijas soļa rezultātā cilvēks iesaistījās konfliktā, mēģinot iznīcināt ienaidnieku. Iznīcināšanas motīvs ir esošā īpašuma saglabāšana. Iznīcināšana grib aizstāvēt to, kas bēgšanas gadījumā pazustu. Pretinieka iznīcināšana ir tieši uztverams, ilgstošs un izšķirošs konflikta risinājums. To var apzīmēt kā efektīvu, kaut arī tā sev līdzi nes tālākās attīstības zaudēšanu.

Pakļaušana vai pakļaušanās veido nākamo konfliktu risināšanas evolūcijas pakāpi. Vājākais netiek nogalināts, bet pakļauts. Švarcs attīstību no iznīcināšanas uz pakļaušanu/pakļaušanos dēvē par lielu soli cilvēces konfliktu vēsturē. Un tas, ka tas saistīts ar verdzības laikmeta sākumu, nav cinisms. Šī konfliktā risinājuma priekšrocība acīmredzot pastāv tajā, ka vājākais vairs netika nogalināts, bet pakļauts (=pazemots). Pakļaušana rada (teorētisku) reversibilitātes un ilgstošākas izskaidrošanās iespēju starp kungiem un vergiem. Švarcs šim konfliktu risināšanas līmenim pieskaita tādas metodes kā: pārliecināšanu, pierunāšanu, padošanos, piekukuļošanu, manipulēšanu, draudus, intrigas. Tas, ka šim līmenim tiek pieskaitīta arī balsošana, iespējams, pārsteigs dažu labu demokrātu. Tomēr, arī demokrātiski balsojot, mazākums pakļaujas vairākumam, kaut arī pakļaušanās ietver konsensa elementus. Konsenss pastāv attiecībā uz to, kā notiks lēmuma par konfliktu pieņemšana (proti, balsojot).

Deleģēšana kalpo atbildības par konflikta risinājumu novadīšanai. Vara un autoritāte tiek deleģētas centrālēm, lai no turienes saņemtu "speciālistu" kompetences aizsardzību. Deleģēšana saistīta ar cilvēku apmešanos uz dzīvi vienā vietā (zemkopība un lopkopība) un tai sekojošo urbanizāciju. Konfliktu risināšanas deleģēšanas ceļā stiprā puse vienlaikus esot tās vājā vieta. Tiesisko saistību, lietišķuma un kompetences priekšrocības esot atgriezeniski saistītas ar nepietiekamu akceptēšanu, emocionalitāti un nespēju pieņemt lēmumus.

Kompromisa rezultāts ir divi zaudētāji, savukārt konsenss rada divus ieguvējus. Ja kompromiss pamatā ir daļēja vienošanās, un tādējādi pastāv konflikta turpināšanās draudi, konsenss nozīmē tāda risinājuma rašanu, kas ņem vērā abas pretējās puses, nevienu no tām neiznīcinot vai nepakļaujot. Konsenss ir iespējams tikai tad, ja to meklē arī otrs konflikta partneris. Ja nepastāv gatavība panākt konsensu, katrā ziņā ir iespējams kompromiss. Ja nepastāv gatavība panākt arī to, tad vienīgā iespēja ir deleģēt varu autoritātēm, kas konfliktu izšķir.

Kamēr viena puse no palikšanas vienā konflikta pakāpē sagaida lielas priekšrocības, tai nav stimula pārvietoties uz citu (augstāku) konflikta risināšanas pakāpi. Ja konflikts saasinās, parasti tas atkrīt uz iepriekšējo pakāpi. Pāreja uz "augstāku" konflikta risināšanas pakāpi iespējama tikai tad, ja palikšana aktuālajā pakāpē ir saistīta ar zaudējumiem. Tas nozīmē: Konsenss ir iespējams tikai tad, kad deleģēšana (vairs) nav izdevīga nevienai no pusēm.

Ar aporiskiem konfliktiem Švarcs saprot tādus konfliktus, kuros abām pusēm ir taisnība, kuros pastāv tāda kā loģiskā bezizeja.
Link|jā/nē

[3. Jun 2013|15:12]
[Tags|]

tas, ko es uztveru, nav tas, ko uztver tu, un tam, ko mēs abi uztveram, ir maz sakara ar to, kas ir īsts.
nav vērts strīdēties par nozīmes īstenību. konfliktus nav iespējams atrisināt argumentējot, otru personu pārliecinot (vēloties pārliecināt) par sava konstrukta patiesumu, bet gan tikai saprotot (vēloties saprast) otras personas konstruktu. tāpēc apgalvojumus par nozīmes īstenību labāk vienmēr pieņemiet par patiesiem – tas aiztaupa laiku un spēkus. noskaidrotās emocijas paver ceļu pārrunām.
viens, abas puses apmierinošs konflikta risinājums sākotnēji šķiet neiespējams, ja vadāmies pēc abu iesaistīto pušu pozīcijām. tikai, noskaidrojot aiz tām stāvošās intereses, iespējams panākt vienošanos, kas apmierina abas puses. vairums interešu, kas slēpjas aiz izteiktajām pozīcijām, izriet no katra cilvēka pamatvajadzībām.
Link|jā/nē

navigation
[ viewing | 3. Jūnijs 2013 ]
[ go | Iepriekšējā diena|Nākošā diena ]