| |
[18. Mar 2011|06:46] |
atbēgu uz latgali, lai aizbēgtu no pašdestrukcijas. tā ir tā, kas pamodina sapņa vidū, smaida un saka, nu, un ko tu domā, tev taču tāpat nekas no tā nepienākas, re, te ir tava vieta, lāpi mazos caurumiņus citu dzīvē, priekš savas tev tāpat nepietiek ne spēka, ne varēšanas. un nemaz nedomā pīkstēt, pateicība, pateicība, tavu niecību var samaksāt tikai pateicība.
un re, atrada mani arī te.
nekur tu nelidosi, meitene, nevajag lekties pret dzīvi, un man vairs nav spēka teikt nē, es jau arī sev neticu, kā lai es sev ticu, jo es nekad neko tā īsti pati neesmu darījusi, vienmēr kāds. par mani. un tas, ko es mēģinu tagad, tas nesanāk. un labie ļaudis, kas mani mīl, jau ir pastiepuši rokas un saka - nekas, mēs ņemsim tevi arī tādu, tas nekas, ka tu nekam citam nederi
mēs rūpēsimies par tevi. tikai
es negribu.
kā lai tevi uzvar, dzīve? kā lai es tieku tev klāt? kā man tevi pārliecināt, ka man pienākas? kā man sevi noturēt?
gotiņas raud. vēls jau. |
|
|
| |
[18. Mar 2011|08:14] |
un spaini es arī akā noslīcināju, un suns pārtiek tikai no piena, šķauda virsū maniem 20 kg profesionālās barības, un sasodīc, vairāk nekā nav, par ko žēloties, un, pats galvenais, neviens nepažēlo.
skaidrs, ka jācep torte, nekas cits te nelīdzēs. |
|
|