| |
[3. Okt 2010|15:01] |
sēdēju un domāju, kā būt mierīgai, kā ar sevi sarunāt, kā neiet pie otra un nekad neteikt, ka man viņa pietrūkst, lai viņam nav jājūt tāpat, vai vispār jebkā, jo nu, manas skumjas, nevienam nedošu, tikai manas, bet – ja jau man tik ļoti gribas to pateikt, nu, lūdzu – nē, nē, nē.
un tad atveru acis, un tur ir viena no skaistākajām dziesmām
so i go as i am. scared, probably ;] |
|
|
| |
[3. Okt 2010|15:10] |
tieši tas mani nebeidz pārsteigt katru reizi. liekas, ka esi atradis pareizo formulu - paturi sev savas skumjas, jo tās taču ir TAVAS SKUMJAS, otrs nekad tik un tā nespēs to paņemt sev, esi tāds, kāds esi, esi ar sevi tāds, kāds esi, esi, esi, esi.
un tad tu pēkšņi saproti, ka būt sev šoreiz nozīmē tieši iet pie otra un dot savas skumjas, jo nu, tās ir TAVAS SKUMJAS, KAS GRIB IET.
un droši vien kādu dienu es un tu sapratīsim, ka nav pareizās formulas. vispār nav.
o. tas izklausās pēc pareizās formulas... ;]]]
es vēl nezinu, kā. |
|
|
| |
[3. Okt 2010|15:22] |
|
un viss, protams, ir ļoti banāli. |
|
|