| jāņa dēls |
[8. Mar 2010|15:15] |
latgalē, netālu no lielā purva, divi brāļi uzcēla katrs savu māju. tā viņi tur dzīvoja – aļpons un dadaušs.
dadaušs sākumā apprecēja sievu, kurai jau bija dēls – adeļs, tā viņu sauca. sieva nomira no tuberkulozes, dadaušs apprecēja ieviņu. kad adeļam bija apmēram 15 gadi, viņš mēģināja ganos izvarot manu omīti. "as tevi izpišu," tā viņš kliedza un skrēja viņai pakaļ. omītei drebēja sirds visu atlikušo ganes dzīvi, un viņa pateica vecmāmiņai, ka uz to pusi vairs neiet, lai viņu kar vai šauj.
pēckara gados dadaušs bija "streboks", tāds cilvēks, kuram deva zirgu un deva ieroci, lai viņš uzmana kārtību. reiz adeļs brauca kopā ar viņu un sašāva zirgu. dadaušs uzņēmās vainu un pāris gadus pavadīja cietumā, tur viņš tika pie diloņa. tuberkulozes. tad atgriezās mājās un lēnām dila, kļuva vārgs un nevarēja neko. kāds viņam iestāstīja, ka jāēd melna suņa tauki. dadauša brālēnam saļmonam bija mazs, melns sunītis. viņi aizgāja uz lāču salu – tur purva vidū bija nocirstas lielās simtgadīgās egles un viss kalniņš ar lazdām noaudzis – un nokāva sunīti, katlā iztecināja taukus. dadaušs nodzīvoja vēl 25 gadus.
bet dadauša sievai ieviņai puva viena kāja, nekas nelīdzēja, ne ārsti, ne burvji, ne raganas, ne baznīcas. ļaudis runāja, ka tas ir dieva sods – viņa ar to kāju spārdījusi adeļu, bāra bērnu.
bet viņi bija kārtīgi cilvēki. neko nemeta ārā. lieldienu olas ēda pat tad, kad tās pavisam sapuva. ēda un vēma. bet ēda. jo viņi bija kara laika cilvēki.
un viņiem bija trīs dēli. jaunākais bija jānis. jāni visi uzskatīja par savādu. tas viss notiek latgalē. un jānis nedzēra, jānis nesmēķēja. jānis gribēja precēt manu krustmāti. jāni neviena negribēja precēt. bet jānis aizgāja uz rīgu, aizgāja uz balli, atrada sev sievu. piedzima viņiem dēls. pārnāca reiz jānis mājās no darba, bet sievas nebija, tikai bērns – noraudājies, neēdis. jānis patrieca sievu. tā viņš viens pats audzināja dēlu. jau no zīdaiņa gadiem. viņa māsīca anna palīdzēja. izaudzināja dēlu. pienāca dēla pirmais septembris – pirmais pirmais. pirmās klases pirmais septembris. jānis veda dēlu uz skolu, bet pa ceļam viņam pārplīsa sirds. |
|
|
| |
[8. Mar 2010|15:27] |
pēc kara latgalē bija "aģenti" – tādi padomju varas ļaudis, kas brauca pa mājām un lika visam piekrist. piekrist kolhozam, piekrist zemes, govju, zirgu, olu, gaļas atdošanai. omītes tēvam viņi lika parakstīt tādu piekrišanu, turot pie galvas ieroci.
reiz viņi devās uz kaupiņām, tas ir aiz vieniem kapiem. viena no meitām aizskrēja pie mežabrāļiem, viņai tur brālis bija, un noziņoja. mežabrāļi pie tiltiņa aģentus nošāva, sakrāva vezumā un iemeta vēršu ezeriņā – priežu sila vidū ir tāds ezeriņš, nu jau aizaudzis, bet kādreiz bērni tur peldējās. vacuks mēģināja pārbaudīt ezera dziļumu, sasienot divas bezgalgaras egles, bet tās abas pazuda ezeriņā, pret dibenu tā arī neatduroties.
pie tilžas "aģentus" izrūnīja. kā vēlāk viens no mežabrāļiem stāstīja omītei – "avuj, bōrbaļeņ, as kas tur ir, ar žiļeti pōrgrīž sieklynīkus i izspīž ūlys." |
|
|
| |
[8. Mar 2010|20:11] |
sadalīta sirds. kā es gribu būt īsta, tīra latgaliete, bet nevaru būt īsta, tīra, mana māte aizgāja pie svešinieka, tūkstošiem asiņu sajaukušās un meklē mieru, mieru, mieru. bet nav tur miera. tikai slāpes piederēt un iederēties. žņaudzu omītes sarepējušos pirkstus savās rokās un mēģinu iesūkt viņas latgali sevī, man arī vajag mājas, saknes atraktas pa vējam, viss tāds. un latgales puiši, tādi vienkārši, labu, siltu sirdi – smaidu, skatos viņiem acīs un lūdzos, lai viņi saprot, bet viņi nesaprot, nevaru, nevaru viņus pieradināt pie savas sirds, tīrasiņu, tīrasiņu sirdi man vajag.
dziedu un raudu, raudu un dziedu |
|
|