| |
[10. Okt 2008|09:51] |
"dorbs duraka ļūbej" – tā viņa saka, lai es nebaidos.
ir termiņi un minūtes, kas jāievēro, bet vienā brīdī acis aizveras, cilvēks pieceļas un iet. Silti. Cilvēki. Daudz. Lilijas vēl smaržo. Dālijas. Asteres. Samtenes. Sētas durvis. Ozols. Un tad pamošanās – apsargs dod ābolus ūdensvedējam, un pagriežas pret mani – vēl nekad visā savā dzīvē neko nav bijis tik viegli ņemt. "Dārzs pilns ar āboliem, bumbieriem, mēs jau dodam, cik varam..."
cilvēks cilvēkam dievs. |
|
|
| |
[10. Okt 2008|11:05] |
ir parādījies kāds vīrietis, kas tagad grib māmiņu sev. un viņa ir samulsusi, apjukusi, sabijusies. vakar runājot trenējos teikt – meitene. viņa, protams, smējās. viņš, protams, cīnīsies. ak jel.
viņš atrada viņu Latgales meža vidū, jā. atnāca un atrada. |
|
|
| ezītis |
[10. Okt 2008|16:13] |
Gāju mājās un stāstīju pasaku sev. bet neiegāju mājās, iedomājos apciemot siltumnīcu. With no particular reason.
Un ezītis tur bija, mazs un nobijies, un arī kaķis tur bija, liels un ieinteresēts. Kaut kas man šajā stāstā nepatika. Bet nu labi, viņiem droši vien ir savas attiecības. Latgalē māca, ka ciemiņus nedrīkst laist prom nepabarotus. Ielēju bļodiņā pienu un nesu ezītim. Kaķis joprojām bija tur. Ezītis arī bija tur. Kaut kas man joprojām nepatika viņu attiecībās. Kaķiem vispār ir zināms attiecību modelis, kuros viņi nejūt neko citu, kā tikai pašspēli. Ieslodzīju kaķi.
Ezītis nedaudz atslēpās un mazliet padzēra pienu. Un tad meklēja ceļu. Kustējās viņš savādi. Uz trim kājiņām.
Es nezinu, vai tās ir sāpes, vai dusmas, ko dzemdē bezspēcība un bezpalīdzība, bet droši vien tur ir arī bailes. Skatījos, kā viņš cenšas. Un ko? Šeit nav meža, ceļi apkārt. Un uz kuru pusi nest viņu? Vēl tālāk no mājām?
Atstāju ezīti. Ar domu, ka novērotājs ietekmē eksperimenta rezultātu. Varbūt es viņam traucēju iet.
Un ko lai es daru tālāk? |
|
|
| ezītis |
[10. Okt 2008|17:20] |
Gāju meklēt ezīti. Neatradu. Kaķis arī nē.
Varbūt vajag ezīšus pie pašas Rīgas robežas. Varbūt viņi cilvēkam liek mazliet būt cilvēkam. |
|
|