| ezītis |
10. Okt 2008|16:13 |
Gāju mājās un stāstīju pasaku sev. bet neiegāju mājās, iedomājos apciemot siltumnīcu. With no particular reason.
Un ezītis tur bija, mazs un nobijies, un arī kaķis tur bija, liels un ieinteresēts. Kaut kas man šajā stāstā nepatika. Bet nu labi, viņiem droši vien ir savas attiecības. Latgalē māca, ka ciemiņus nedrīkst laist prom nepabarotus. Ielēju bļodiņā pienu un nesu ezītim. Kaķis joprojām bija tur. Ezītis arī bija tur. Kaut kas man joprojām nepatika viņu attiecībās. Kaķiem vispār ir zināms attiecību modelis, kuros viņi nejūt neko citu, kā tikai pašspēli. Ieslodzīju kaķi.
Ezītis nedaudz atslēpās un mazliet padzēra pienu. Un tad meklēja ceļu. Kustējās viņš savādi. Uz trim kājiņām.
Es nezinu, vai tās ir sāpes, vai dusmas, ko dzemdē bezspēcība un bezpalīdzība, bet droši vien tur ir arī bailes. Skatījos, kā viņš cenšas. Un ko? Šeit nav meža, ceļi apkārt. Un uz kuru pusi nest viņu? Vēl tālāk no mājām?
Atstāju ezīti. Ar domu, ka novērotājs ietekmē eksperimenta rezultātu. Varbūt es viņam traucēju iet.
Un ko lai es daru tālāk? |
|