| |
[10. Okt 2008|09:51] |
"dorbs duraka ļūbej" – tā viņa saka, lai es nebaidos.
ir termiņi un minūtes, kas jāievēro, bet vienā brīdī acis aizveras, cilvēks pieceļas un iet. Silti. Cilvēki. Daudz. Lilijas vēl smaržo. Dālijas. Asteres. Samtenes. Sētas durvis. Ozols. Un tad pamošanās – apsargs dod ābolus ūdensvedējam, un pagriežas pret mani – vēl nekad visā savā dzīvē neko nav bijis tik viegli ņemt. "Dārzs pilns ar āboliem, bumbieriem, mēs jau dodam, cik varam..."
cilvēks cilvēkam dievs. |
|
|
