| |
[22. Apr 2010|08:49] |
cilvēks kā eksistējošā vienība vēlas būt brīva un unikāla, un vēlas, lai viņu uzklausa, ieklausās un saprot, un lai viņa vēlmes ņem vērā arī lielākas vienības/sistēmas. pēc analoģijas, cilvēkam ir jāieklausās arī tajās vienībās, kas veido viņu pašu, piemēram, kuņģis, mati, nagi. galu galā, cilvēka lēmums ietekmē arī katru šo atsevišķo vienību.
vai cilvēkam ir tiesības pieprasīt autonomiju sev, ja viņš nespēj nodrošināt savu apakšvienību tikpat lielu pašnoteikšanās pakāpi? un beigu beigās cilvēka vispār nav, ir tikai miljoniem šūnu, kas piekritušas sadzīvot.
vienkārši iedomājos, ka tagad gribētu piecelties un aiziet. un tad iedomājos, kā būtu, ja manas rokas tagad pieceltos un aizietu. no otras puses viss izskatās savādāk. |
|
|
| Comments: |
ārkārtīgi interesanta atziņa. vēl neesmu sapratusi, kā to izskaidrot, bet, šķiet, pateikts ļoti, ļoti trāpīgi. salīdzinājumi jau var būt visdažādākie, būtība svarīga. tikai cilvēciskas būtnes savā milzonīgajā ego ignorē faktus. eh.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/131155/23308) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) az |
|---|
| Date: | 23. Aprīlis 2010 - 07:59 |
|---|
| | | (Link) |
|
un tas, kas nebeidz pārsteigt, kā tas viss turpina funkcionēt. kā mūs iztur un uztur un mīl un sargā. | |
