Par tiesībām interesanti sacīja Mamardašvili. Kaut kā tā, ka nav ko pieprasīt, ka vajag attīstīt sevī gara jūtīgumu, smalkjūtību, bet, ka tam pavisam noteikti nepieciešama arī vienatne. Nezinu, man par to jādomā. Tas būtu tāds stāvoklis, uz ko tiekties. Un varbūt ir jāpieņem, ka nekad nebūs gatava un pilnīga dzīves dzīvošana. Varbūt jāmēģina pieņemt, ka tiekšanās ir pozitīva, bet tā netiks īstenota un tā arī visu dzīvi kaut kas neizdosies, kaut kas diezgan smagi sāpēs.
Ar sevi es gan esmu, bet es netieku ar sevi galā. Pavisam parastos sīkumiņos nespēju savaldīties. Kur nu par lielākām lietām.
Tikai ļoti tiecos un meklēju...meklēju...meklēju.
Tamdēļ sastopos ar tik interesantiem viedokļiem, kā Tavs :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par pieprasīšanu, ojā ;]]] un vienlaikus, ja tev jebko vajag, tas ir jādara zināms. kādu vārdu var likt "pieprasīt vietā"? prasīt? vienkārši jābēg no "pie"?

tas ir labi, ka tu esi ar sevi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Prast prasīt...
Un tomēr, arī par to ir jāpadomā. Teiksim, varbūt nevis katreiz prasīt, bet pasniegt, raisot dažreiz atsaucīgumu. Tas būtu godīgāk. Bet, ja nesanāk sniegt, tad, kā var prasīt? Tad jau arī prasīt nevar. Nu, par to visu tad arī laikam domā domātāji un šaubās. Tā jau tāda teorētiska runāšana. Praksē daudzreiz sanāk žēlot sevi, prasīt priekš sevis, izraisot tādu pašu pretreakciju, sadursmi pat.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es palieku pie "prast prasīt" ;]
ir reizes, kad patiešām daudz vieglāk, ja otrs cilvēks tev saka – "iedod man gabalu maizes" – nevis skatās acīs un gaida, gaida, gaida.

reiz viena veca sieviņa nelūdza, lai dod, viņa pienāca tieši klāt un teica – dievs ir licis dalīties. iedodiet man. bija viegli viņai dot.

(Reply to this) (Parent)