Tātad sanāk, ka mīlēti cilvēki vienmēr ir naivi konformisti, mietpilsoņi un zābaklaižas, kas pret visu, kas apkārt notiek, attiecas ar narkotisku apātiju. Tādu dēļ notiek lielākas humanitāras katastrofas.

Ļoti ļoti apšaubu šādu tēzi, jo zinu visnotaļ mīlētus un mīlošus cilvēkus, kas nikni cīnījušies pret netaisnībām un stulbumu. Iespējams nebūtu tā cīnījušies, ja nebūtu tik daudz mīlestības.
(nē, uz sevi neattiecinu, jo tikai šitpostoju internetā)

(Reply to this) (Thread)

protams, ka mīlēti un mīloši var cīnīties par mīlestību un brīvību un dzīvību, un viņi ļoti bieži to dara efektīvāk.

bet tam nav nekāda sakara ar pārmešanu - pārmešana ir tikai iekšējais rūgtums, sāpes, kas tikai kliedz, cik slikti, cik visi ļauni, nožēlojami, netaisnīgi, briesmīgi. tā kā suns pie ķēdes. rej, bet tāpat neko nespēj nosargāt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas nemeiko sensu. Ja tu pret kaut ko vai pret kādu cīnies, tātad pārmet.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja ir problēma, vienmēr var izvēlēties vai nu 1) orientēties uz problēmu, t.i., meklēt vainīgos, pārmest, cepties vai 2) meklēt risinājumus.

katrai situācijai ir savs risinājums, bet, lai cīnītos par risinājumu, tam bieži nav nekāda sakara ar vainīgo meklēšanu un tiesāšanu.

(Reply to this) (Parent)