Ja tu esi droša par to, ko dari, ja pilnībā uzticies otram, jo mīli viņu, tad šī atdošanās tevi grezno, izdaiļo. Tad acis mirdz un vaigi sārti, un tu lēkā pa ietvi un dungo zem deguna. Mīlēšanās ir augstākā uzticēšanās, dievišķs rituāls, kura laikā atbrīvojas kolosāla enerģija.
Ja tu savu partneri nemīli, ja viņš tev labākajā gadījumā "patīk", tad vaļu rod zemākie instinkti, cilvēka pamata vēlmes. Tu mazliet šaubies un mazliet baidies izģērbties. Svešas rokas nezina, kur tev pieskarties. Svešas lūpas čukst negribētus vārdus, taču tu gribi baudu, un tu noliedz savu nepatiku, savas bailes un vājumu, un baudu tu arī dabū (cerams). Viss. Ķeksītis tavā seksa kalendārā. Sekss ir sevis noliegšana dzīvniecisku instinktu vārdā, un tas posta dvēseli. Emocijas var iet ieskrieties, vainas nav, ir tikai zinošs smaids. Cinisms dara mūs stiprākas.
vot šitas bija ļoti labi pa tēmu! jā, un laikam jau ir tā, ka gribētos, lai vairāk seksa notiktu tieši ar šo uzticēšanos, nevis tīri pamata vajadzību apmierināšanas dēļ...tad iespējams, ka pasaule būtu daudz jaukāka :)
bet kā tu to domāji, ka cinisms dara mūs stiprākas?
Jo cinisms nogalina emocijas, bet emocijas ir mūsu vājums. Iedomājies, ka tev par visu nospļauties - tu taču vairs ne no kā nebaidies! Tu nekautrējies, tu uzdrošinies, jo ko gan tu vari zaudēt? Atņirgtiem zobiem tu pasmejies dzīvei sejā, un neviens tev neko nevar padarīt! Vai tas nav spēks?
(To clarify matters, es neesmu ne par vienu pozīciju. Es labi izprotu abas puses. Un stāvu kaut kur pa vidu, bet nāk tas laiks, kad vajadzēs izvēlēties.)
jā, tas ir spēks...tas ir nenoliedzams spēks...un es pieprotu ļoti labi kontrolēt savas emocijas...taču man liekas, ka viņas vajag nevis iznīdēt un pilnībā apslāpēt, bet gan realizēt kaut kā pozitīvi...un tur jau tā lieta, ka seksa laikā emocijas pilnībā atslēgt ir praktiski neiespējams, jo tur ir patiešām liels sakāpinājums...bet ja tas izdodas kontaktā ar otru cilvēku, tad tu savā ziņā mirsti un kļūsti par robotu, jo tieši šis dzīvais pieskāriens mūsos var radīt aprīnojamas emocijas un radīt kaut ko daiļu un skaistu var tikai ar emocijām, savādāk sanāk tukša čaula no potenciāli dievišķās burvības...
...bet par visu nospļauties arī nav baigi labi...the world would be a better place if we cared more about what we did...
"Sekss ir sevis noliegšana dzīvniecisku instinktu vārdā, un tas posta dvēseli."
lūk šim es tomēr nekad nepiekritīšu, ja vien kāds man īpaši izsmalcinātā veidā nepierādīs, ka visas manas vēlmes ir instinktīvas. un arī pat tad man būs grūti saprast kā tas var postīt dvēseli, jo cilvēki tomēr nodarbojas ar seksu vairāk vai mazāk pozitīvu nolūku vadīti.
...bet bieži vien pozitīvu tikai sev...rapists think positive as well ;)
...pieņemot, ka visi dalībnieki piedalās pozitīvu iemeslu vadīti :P
ja tā pieņem, tad kā jau es teicu, ir viss kārtībā...un ja tas arī vēlāk tiek saglabāts atmiņās kā kaut kas patīkams un netiek kaut kā nonicināts...
Labi, Inx, kāpēc tu nodarbojies ar seksu? Runa ir tieši par ārpusattiecību, pareizāk - bezattiecību seksu, sauksim to tā. Vai tiešām tevi vada doma: "Viņa ir tik sagurusi un bēdīga. Viņai vajag mazliet mīlestības!" Vai tad parasti tas nenotiek tā: "Ah, well, sekss ir labi, why the hell not, if she seems willing..." Hm?
domas un sajūtas, kas mani pamudina uz seksu ir krietni komplicētākas par tām, ko tu šeit piedāvā. un tieši tapēc arī es nekniebjos ar katru, kas pagadās. ar domu "why the hell not, if she seems willing" labākajā gadījumā var tikai drusku salaist un pamīcīties, un arī tad jau lielākajā daļā gadījumu tas mani atbaida, jo vairumā cilvēku šāda salaišana izraisa dažādus emociju uzplūdus, kas šamos iegrūž nez kādā pārpasaulīgā depresijā un mīlestības alkās un man tas ir pretīgi, jo tāda pubertātes paveida mīlestība, kas pēc šāda apšaubāmas kvalitātes akta rodas, nav vērta pat tik daudz kā beigts suns, kas pūst kādā šķērsielā.
tas, ko es vēlējos teikt - es partneri seksam izvēlos pēc daudziem un dažādiem faktoriem. un tas nekad nav vienkārši tapēc, ka viņai lūk laikam gribas...
Atšķirība ir cinismā. Nihilismā.
Ja tu esi droša par to, ko dari, ja pilnībā uzticies otram, jo mīli viņu, tad šī atdošanās tevi grezno, izdaiļo. Tad acis mirdz un vaigi sārti, un tu lēkā pa ietvi un dungo zem deguna. Mīlēšanās ir augstākā uzticēšanās, dievišķs rituāls, kura laikā atbrīvojas kolosāla enerģija.
Ja tu savu partneri nemīli, ja viņš tev labākajā gadījumā "patīk", tad vaļu rod zemākie instinkti, cilvēka pamata vēlmes. Tu mazliet šaubies un mazliet baidies izģērbties. Svešas rokas nezina, kur tev pieskarties. Svešas lūpas čukst negribētus vārdus, taču tu gribi baudu, un tu noliedz savu nepatiku, savas bailes un vājumu, un baudu tu arī dabū (cerams). Viss. Ķeksītis tavā seksa kalendārā. Sekss ir sevis noliegšana dzīvniecisku instinktu vārdā, un tas posta dvēseli. Emocijas var iet ieskrieties, vainas nav, ir tikai zinošs smaids. Cinisms dara mūs stiprākas.
jā, un laikam jau ir tā, ka gribētos, lai vairāk seksa notiktu tieši ar šo uzticēšanos, nevis tīri pamata vajadzību apmierināšanas dēļ...tad iespējams, ka pasaule būtu daudz jaukāka :)
bet kā tu to domāji, ka cinisms dara mūs stiprākas?
(To clarify matters, es neesmu ne par vienu pozīciju. Es labi izprotu abas puses. Un stāvu kaut kur pa vidu, bet nāk tas laiks, kad vajadzēs izvēlēties.)
...bet par visu nospļauties arī nav baigi labi...the world would be a better place if we cared more about what we did...
lūk šim es tomēr nekad nepiekritīšu, ja vien kāds man īpaši izsmalcinātā veidā nepierādīs, ka visas manas vēlmes ir instinktīvas. un arī pat tad man būs grūti saprast kā tas var postīt dvēseli, jo cilvēki tomēr nodarbojas ar seksu vairāk vai mazāk pozitīvu nolūku vadīti.
tas, ko es vēlējos teikt - es partneri seksam izvēlos pēc daudziem un dažādiem faktoriem. un tas nekad nav vienkārši tapēc, ka viņai lūk laikam gribas...