...tomēr gribas vairāk skaistuma...nevis jēlas perversijas...kaut kā tā, jā...
September 2013
| Sun | Mon | Tue | Wed | Thu | Fri | Sat |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1 | 2 | 3 | 4 | 5 | 6 | 7 |
| 8 | 9 | 10 | 11 | 12 | 13 | 14 |
| 15 | 16 | 17 | 18 | 19 | 20 | 21 |
| 22 | 23 | 24 | 25 | 26 | 27 | 28 |
| 29 | 30 |
Powered by Sviesta Ciba
| Sun | Mon | Tue | Wed | Thu | Fri | Sat |
|---|---|---|---|---|---|---|
| 1 | 2 | 3 | 4 | 5 | 6 | 7 |
| 8 | 9 | 10 | 11 | 12 | 13 | 14 |
| 15 | 16 | 17 | 18 | 19 | 20 | 21 |
| 22 | 23 | 24 | 25 | 26 | 27 | 28 |
| 29 | 30 |
Tas, ko es uzskaitīju, ir ticības izpausmes veidi, nevis tās dzinējspēks. Taču kas ir tas, kas mums var likt izvēlēties grūtāko ceļu - augšup? Nu, labi, varbūt tas ir kāds pārākais psihiskais satricinājums ("Nē, dritvaikociņ, es nekad nebūšu tāds kā kaimiņmājas Žora!"/"Wiiiii! Es tiku budžeta grupā! Es iepazinos ar tik superīgu čali! Mani abi labākie draugu apprecējās! Wiiii!"), bet kas ir tas, kas liek tiekties augšup? Kā vārdā lai to dara? Ar ko jūsmīgi romantiķi vai liriski filozofi labāki par perversijas robežu meklētāju? Kādēļ zaudēt personību ir slikti?