sajūta

Ziema ir besīga, jo man visu laiku gribas kaut ko garšīgu.

Pirms 2h es gribēju ierakstīt par to, kā, iebraucot Rīgā, Krastmalas sastrēgumos sablīvējušos mašīnu starmeši izskatās pēc Ziemassvētku lampiņu virtenēm vai jāņtārpiņu ordām, un kā Kailijas Minogas The One austiņās lika man smaidīt un atsperties no zemes uz katra soļa seju saldējošajā dzestrajā gaisā, bet tagad es jūtos šausmīgi nogurusi, plakstiņi sāpīgi velkas uz leju un ir sajūta, ka krūšturis ir no svina. Varbūt mani varētu glābt vienīgi mandarīni un Grimes So Heavy I Fell Through The Earth on repeat.

Gribēju teikt, ka atsakos steigties, bet I can't help it, esmu automatons.

Lasu fb postu par to, kā kundzīte mikriņā nokrita un vadītājs uz viņu sāka kliegt. Un viens komentārs mani sasmīdināja: "@Rīgas mikroautobusu satiksme šāds vadītājs ir jāatlaiž no darba un bez žēlastības. Lai ielas slauka. Daži šoferi ir labi, bet liela daļa ir vienkārši demoni pie stūres. Ir tik daudz nācies pieredzēt drausmīgus šoferus, kas kliedz, lamājas, brauc kā malkvedēji. Vai nu veiciet mācības, kuras pasniedz pasažieri u.c. speciālisti, vai atlaidiet no darba un nesniedziet tādus pakalpojumus, kurus nevarat sniegt."
Bet jā, reizēm braukt mikriņā ir cīņa par izdzīvošanu, diezgan literally, frontāla sadursme vai noslīdēšana no tramvaja sliedēm, lai aizlidotu kkur debesīs, liekas neizbēgama, bet šoferis kkā pamanās situāciju izmainīt pēdējā brīdī.

Nezin kāpēc man ik pa laikam pirms miega pēkšņi prātā nāk ainas no Mulholland Drive, kaut arī filmu es skatījos visai pasen.

3 ēdamlietas, bez kā es nevaru iedomāties savu dzīvi: rupjmaize, humuss, auzu pārslas. Un jums?

Džordans Pītersons ir atnācis arī līdz manīm

Reizēm (gan no darbā novērotā, gan par sevi pašu) man liekas, ka no tā krātiņa, kas mūs katru apjož, nav iespējams izlauzties. Mēs esam tie, kas mēs esam un tie mēs arī paliksim. Var pamainīt restēm krāsas uz sev tīkamākām un to visu uztvert ar pieņemošāku attieksmi, vai pamainīt nodarbošanos iekš būra, vislabāk ir, kad būri izdodas nedaudz paplašināt, lai tajā ir vairāk vietas, bet dikti daudz ne uz vienu pusi tas tāpat nepadodas. Tā radikāli kaut ko mainīt var vienīgi pirmajos dzīves gados un tad tāpat mēs esam pilnīgi atkarīgi no tiem, kas mūs audzina un aprūpē. Reizēm liekas, ka cilvēka dzīvesstāstā ir kaut kāds kopējs nenovēršams virzītājspēks, kas vnk iet savā inerces noteiktajā virzienā, un tas var būt arī ļoti destruktīvs virziens, un tu neko nevari izdarīt, jo kustība ir uzsākta jau ļoti sen, to pagriezt citā gultnē vairs nav iespējams.

Kaut kāds besis pēdējās dienas, jūtos overwhelmed un galīgi nav ne sajūtas par gadumiju, nedz arī vēlme pēc tādas, liekas, ka varētu iespītēties un palikt šajā gadā, no otras puses gribas jaunu, baltu lapu pāršķirt, bet tas jau tāpat nenotiks. It kā daudz sūdi notikuši pa šo gadu, bet tos neesmu izjutusi kā sitienus pa pavēderi, drīzāk kā dūrienus sānos, savā ziņā liekas, ka, lai to visu izturētu, esmu nedaudz disociējusi. Ļoti lēnām ir izkristalizējies daudz kas, ko es gribu (un ko negribu), dažas lietas tikai pēdējās šī gada dienās, un dažas no tām ir ļoti sāpīgas atskārsmes, dažas vienkārši neskaidrām ilgām un tagadnes neērtības pildītas. Vnk tāda neatgriezeniskuma, neglābjamības sajūta.

Also par tiem 55 eur, ko draugs un māsa man uzdāvināja dzimšanas dienā priekš Riga Brain, es nopirku 2 pārus džinsu, un esmu back to square one izlemt, vai man to vajag vai nē, vai es tam vispār kaut drusciņ ticu vai tomēr ne pārāk.

Jo vecāka es palieku, jo īsākas šķiet dienas.

Mēğinu uzsūkt sevī vēl atlikušos gaišos rītus, es gribu visu vasaras silto gaismu sevī nest un izstarot grūtajos ziemas mēnešos, kad izrausties no migas būs 10x grūtāk un serotonīns nobirs tik viegli kā krāsa no tauriņa spārniem. Šī ir bijusi vēlīga vasara, bet es lūgtin lūdzos, lai tā dod vēl (vismaz dažas) siltas, karstas, saulainas dienas.

No ziņojuma par pētījumu - "pacients aizmirsa pastāstīt, ka lieto Alcheimera medikamentus".

Biju uz medfest, tur bija par klusumu un mindfulness, bija jāveic 15 min ilgs elpošanas vingrinājums ar aizvērtām acīm, vispirms man acis raustījās, tad viena sāka asarot, kad bija jākoncentrējas uz elpošanu, man sāka nākt prātā visādas domas, impulsi, kurus gribējās uz līdzenas vietas apmierināt. Brīdī, kad bija jāiztēlojas, ka viss mans ķermenis ir liela auss, kas uztver telpā esošās skaņas, gan es iekšēji nosprauslājos un atvēru acis, mindfulness vnk tik ļoti nav mana lieta. Mana labākā elpošanas meditācija ir vakarā, kad draugs mani pusaizmigušu apskauj kā lielā karotīte vai arī es guļu viņam pleca bedrītē, un tumsā klausos, kā viņš skaļi un dziļi elpo (viņš to dara tiešām skaļi).

Kopš es trackoju to, ko ēdu, es sāku palēnām saprast, kāpēc es reizēm jūtos tik izsalkusi, ka gandrīz nošauties, bet reizēm jūtos puslīdz normāli visu dienu, jo, piemēram, šodien ir viena no tām vājprātīgā izsalkuma dienām, un, protams, es esmu apēdusi tikai 30g proteīna. Un visas tās muļķības par to, cik ķermenis ir gudrs un pats zina, ko tam vajag, lol, sviests pilnīgs, tieši tad, kad man vajadzētu kaut ko sāta sajūtu radošu, man kārojas ogļhidrāti.

atkal uz mirkli ir iestājies tas (nešaubos, ka pārejošais) brīdis, kad jūtos kontrolē pār savu dzīvi. ir jauki.

šodien pirmo reizi iemetu telefonu podā.
tas notika darba tualetē :/
rīsos neliku.

Noskatījāmies spirited away, man liekas, ka tā ir labākā filma, ko pēdējā laikā esmu redzējusi, es smējos tik dzidrus, nepiesārņotus smieklus un nemēğināju nekam izlobīt nekādu jēgu (lieta, ar ko esmu apsēsta pēdējo gadu vai divus) un atpūtināju savu nomākto prātu.

Es vienā vārdā esmu taisnprātīga, ja man ir kaut kur jādodas, un man ir iedota ideja par pareizo virzienu, tad tajā es arī došos, un, ja kaut kas liecinās par to, ka virziens nav pareizais, es meklēšu citu. Un tam, vismaz manuprāt, nav īpašas saistības ar naivumu, ko man reizēm cenšas piesiet. Pēc šodienas ballītes galvenais secinājums ir tāds, ka man 95% cilvēku nepatīk un es ar tiem sadarbojos un kontaktējos tikai vajadzības pēc. Un jo vecāka es palieku, jo mazāk man ir vēlmes redzēt un satikt, un pieredzēt cilvēkus tikai novitātes, pieredzes un interesantuma pēc, jo visādus es jau esmu redzējusi un pieredzējusi, un man viņi nepatīk, apātiski, noliegumā, melojoši vai vnk stulbi vai arī lišķīgi, godkārīgi un nepatiesi, draudzīgi aiz ziņkārības un piesardzības, no visiem viņiem man rauj uz augšu šovakar un po žizņi.