sajūta

pa ilgiem laikiem atbraucu mājās un konstatēju, ka nav nekā ēdama. tad tomēr kaut ko saštukoju, izvārīju zaļās lēcas un pēdējo palikušo paciņu pērļu grūbu, lēcas samaisīju ar tomātu mērci, mārrutkiem un sinepēm, un, ziniet, ko? - ir baigi labi!

Tas viss visticamāk atkal mainīsies, kā jau jebkurš dvēseles stāvoklis, bet man gribējās piezīmēt, ka šobrīd es jūtos tik laimīga, ka man gribas bez maz vai raudāt. Viss tādā emocionāla pacēluma stāvoklī, tik daudz tuvības un mīlestības.

"When we are observing something, we are part of what is being observed."

es pilnīgi noteikti esmu savu emociju un sava prāta vergs. bet es arī gribētu ownot savas "bazālās" tiesības izvēlēties justies savādāk brīžos, kad patiesi vajadzētu justies savādāk.

Un pēkšņi ārā viss ir tik zaļš un ir pavasaris, un miegs acīs un kaulos ir ar pavisam citu sajūtu.

slikti jūtos, kaut kas negatīvs mani emocionāli ir saviļnojis --> tātad dzeršu
noticis kaut kas ļoti labs, jūtos lieliski, jānosvin --> tātad dzeršu

būtībā liekas, ka visi tā vien vnk grib dzert, jāatrod tikai iemesls, lai tas būtu legit un sabiedriski appropriate. kādēļ tas ir ok? mēs visi katru dienu piedzīvojam emocionālus saviļņojumus, kādēļ ir nepieciešams alkohols, lai to izdzīvotu?

Pēc pusotras dienas lietainajā, aukstajā un visādi citādi bēdīgajā Maskavā konferencē satiktais Timurs mūs 4 stundas vizināja apkārt šai milzonīgajai pilsētai savu vecāku smalkajā mašīnā, un es domāju, ka tas arī visticamāk paliks šī mazā brauciena lielākais hailaits. Vērot pilsētas gaismiņas, pretenciozās masīvās ēkas un neskaitāmo restorānu, veikalu, aptieku un seksšopu jocīgos (reizēm asprātīgos un reizēm ne visai) nosaukumus no silta mašīnas sēdekļa bija tik ļoti long overdue relaksācijas deva. Vairāk man par šo vietu pagaidām nekas nav sakāms, tik vien tas, ka vegāniem tā nav draudzīga, visai dārga, viss ir sarūsējis, metro oficiāli sveica ar 9.maiju, hostelī pie sienas ir kalendārs ar Putinu, kas sēž kokā, un hosteļa īpašnieks nekādi nevarēja saprast, kā mēs spējam funkcionēt bez tēvavārdiem.

esmu tik atvieglota, ka šobrīd neredz leitest postus, ceru, ka tā arī paliks. tas ir kā tekstveidīgs baltais troksnis, kas katru dienu mani ietekmē un uzvelk, bet, kā jau zinām, neskatīties arī nevar, cibošana izraisa atkarību.

es jūtos ļoti nogurusi

Es biju miegaina, tad es sadzēros automāta kafiju, un tagad es esmu trauksmaini miegaina.

visu laiku aizmirstu, ka gribu palasīt Tara Brach

Esmu pēdējā laikā novērojusi, īpaši darbā, ka īstenībā cilvēki visu dzird, ko viņiem saka. Pat, ja šķiet, ka viņi nepievērš uzmanību, ir izklaidīgi, tomēr viņi uztver nianses, emocionālās nokrāsas teiktajam, un galu galā viņus ļoti ietekmē tas, kas tiek pateikts un kā tiek pateikts. Un arī kaut ko nepateikt nozīmē kaut ko pateikt.

reizēm es jūtu lielu spiedienu būt informatīva, zināt un izmantot informāciju, uzņemt un nodot tālāk informāciju, taču es daudz labprātāk tikai justu un nodotu tālāk sajūtas, un uzņemtu sajūtas.

Rudens rītos gaisma ir kā pavasara pēcpusdienās/novakarēs.

Mana mīļākā rīta daļa ir braukt pāri tēraudainajai Daugavai, un vēl man patīk autobusā just svaigu šampūna smaržu no līdzbraucēju vēl žūstošajiem matiem, reizēm sajaukušos ar vieglu cigarešu dūmu smaržu, kas var rasties vienīgi, pīpējot un ejot dzestrā, vējainā steigā.

Kaut kas manī ir fundamentāli mainījies. Uz labo pusi.

“Authenticity is the daily practice of letting go of who we think we’re supposed to be and embracing who we are. Choosing authenticity means cultivating the courage to be imperfect, to set boundaries, and to allow ourselves to be vulnerable; exercising the compassion that comes from knowing that we are all made of strength and struggle; and nurturing the connection and sense of belonging that can only happen when we believe that we are enough.”
— Brene Brown