sajūta -

man šķiet, ka alkohols ir atslābumu un iespēju nolaist tvaiku sološa mirāža tuksnesī, kas vnk nozog divtik stundu vai dienu, ko pavadām paģirās, fiziskās un/vai morālās.

jā, īsto skumju mirklī no alko labāk ir turēties pa gabalu. vēl tas, ka, šķiet, emocionālais noskaņojums ļoti korelē ar tā iedarbību, ja cilvēks jau tā ir sacepies, tad pat tas viens sidrs var atstāt ļoti spēcīgu ietekmi.

nē, nu, man jau arī, vēl pirms pāris dienām, svinot pēdējo skolas dienu, izdzēru glāzi šampja. un jutos, pirmkārt, noreibusi, jo maz dzeru pēdējā laikā, otrkārt, notrulināta un pa pusei nesapratu, kas man apkārt notiek.

vēl viens fenomens, kas mani fascinē, ir visu ballīšu scenārijs, kas saistās ar alkoholu. ja tu nedzer daudz, vnm būs kāds musinātājs, kurš teiks - "nu, ko tu nedzer? kāpēc tu nedzer vairāk? ar tevi nav jautri", taču par daudz arī nedrīkst, par tiem, kas nezina mēru, pēc tam liecina bildes un video grupas čatos, kurās redzamie cilvēki zemāk komentāros šausminās par sevi un liek smejošos smaidiņus ar sviedru pilīti pie pieres vai raudoši smejošos smaidiņus, un sūdzas par "grūtu rītu" un "smagu galvu", kam pārējie ar zināmu atvieglojumu jūt līdzi (šie ir mani novērojumi no darba čata btw), kā rezultātā šķiet, ka vienīgais optimālais variants ir, ja tu dzer daudz, bet tevi tas nekādi neietekmē, bet tad - kāda jēga vispār dzert?

varbūt es vnk kko nesaprotu, vai arī man alko funkcionē kkā citādāk. es dzeru pieklājības pēc, ja citi dzer, vai arī kad esmu dusmīga un kkāda pašdestruktivitāte laužas ārā, un tad es pēc tam to dzeršanu parasti nožēloju.