es ļoti reti braucu ar sabiedrisko transportu, bet nu gadījās - bērns pamodās pusotru vēlāk no diendusas kā plānots un uz centru bija jātiek, mašīnas nebija, kāpu ka nu autobusā.
autobuss bija nostājies tālu no bortiņa, ratu riteņi iekrita spraugā, es nevarēju ne uz priekšu ne atpakaļ, autobuss pilns ar cilvēkiem spēka gados, neviens man nepalīdz.
un tad
un tad es pirmo reizi skaļu nopurpināju publiski:
"neviens nepalīdz, visi sēž kā ķipīši!"

(mana latviešu valodas skolotāja ar mani lepotos)