pēdējā laikā esmu kļuvusi tāda apcerīga. mierīgāka vai. un man patīk statiski plūstošu lietu skaistums.

un tāpēc vakar, kad Peldošajos-Ceļojošajos II pirmā cēliena vidū atvērās priekšskars un no skatuves nāca skaista milzmigla un skanēja Nastavševs pie klavierēm, es biju gatava gandrīz nosist kundzi sev aiz muguras.
lūk, skats, kas īpaši rezonē ar manu sajūtu, mūzika un migla, nāk virsū, viss skaisti, bet viņa, izdomājusi, ka nu ir brīdis atelpai (jeb - uz skatuves taču nekas nenotiek), sāka lopsēt iekšā šokolādi, katru gabaliņu izņemot no čaukstpapīra, aiztaisot čaukstpapīru, atkal attaisot, izņemot, aiztaisot - un tā VISU dziesmu.

jebkurā gadījumā, absolūtu nepiekritīšu Radzobēm - nav tā izrāde nekāda izgāšanās. un ja kritiķu dāmas nebūtu tik daudz runājušas par homoseksuālismu, man pat PRĀTĀ nebūtu nācis šo izrādi centrēt ar šo topiku. un sievietes? sievietes ir burvīgas. kariķētas, bet burvīgas. burvīgas. lai arī, protams, izrādē ir vājas vietas, bet kopums ir skaists, pēcgarša laba, vizuāli iespaidīgi, nejēdzīgā garlaicība nolasās.

UN - pirmais cēliens beidzāa ar visu klaviervāku pacelšanu - tas izskatījās ledus sastrēgums palu laikā! ļoti ļoti iespaidīgi.

(otrais cēliens ir stipri vājāks, segliņa izkrīt no lomas un apnīk, tad ir nesaprotami sižeti, kas nočakarē peldējumu un ceļošanu)