12 September 2016 @ 11:25 am
 
man ļoti patika "Pakļaušanās".

izrāde, manuprāt, neko nesaka mums priekšā. Hermanis nav to uztaisījis, lai mums pastāstītu, kā jādzīvo.
vai islāms ir labi? nē, jo savādāk, piemēram, Keišs zīmīgi nesmīnētu pie "jaunāka sieva Aiša, 15 gadi"
tāpat arī netiek norādīts, ka vecā Eiropa ir slikti. dīvānā pirdējam un inteliģentajam bezģelņikam Daudziņam nav jāpazūd, viņam it kā obligāti nav jāmainās.
vai tiešām Hermanim būs sanākusi izrāde, kurā viņš netieši aicina dīvāna civilizāciju sasparoties un aizstāvēt sevi (ar visiem gejiem un vienbērna ģimenēm)?
jebkurā gadījumā "Pakļaušanās" liek aizdomāties par vispārējo muļķību. ne reliģisko, bet cilvēcisko.

izrāde ir ļoti interesanta, tā ievelk, tā ievelk nenormāli. gribas sēdēt uz krēsla maliņas un liekties uz priekšu. izrāde ir gandrīz meditatīva, dīvāns kā metafora visam, ko mēs eiropieši esam sen nokavējuši. cik mēs daudz esam spriedelējuši uz dīvāniem - un kā labad?
varbūt es tomēr esmu konservatīvāka par vidējo, jo es nespēju sašust pie teikumiem par sieviešu padevību vīru priekšā.

izrāde nav provokatīva, tā pat nav dusmas uzdzenoša. tā ir ierosme pārdomām, kas nebūt nav skumjas.
varbūt tas ir tas, ko Hermanis manī ir panācis - kaut kādu flegmatisku pakļaušanos sajūtai "kā būs, tā būs"
 
 
skan: noir desir
 
 
( Post a new comment )
austra[info]au on September 13th, 2016 - 10:43 am
Tu tomēr redzēji tikai trešdaļu. katrs cēliens audzēja un audzēja sajūtas. pirmais - tas vēl nebija nekas, un, jā, par pirmo varētu arī būt pumpas uz dibena vai nogurums.
(Reply) (Parent) (Link)