varbūt tāpēc, ka es zināju materiālu, varbūt tāpēc, ka iekšēji visu laiku nedaudz salīdzināju jau ar citā iestudējumā redzēto, varbūt tāpēc, ka karsti, bet, lai arī Nastavševs ir dievs, Asins Kāzas nav viņa labākais. es nenoķēru tās kailās emocijas, tos uzvilktos nervu galus, to skarbumu.

man ļoti patika. protams, ka man ļoti patika. izņemot dažu labu aktieri, kas ir sliktāks par zābaku (Dumburs) vai nejēdzīgāks par mušu (Sebre). Taču Cīrule dienās būs diža. pagaidām vēl bērnišķīgums, bet - ak - var jau just, cik spēcīgi viņa paņem tēlu un kā māk izraut sev uz skatuves iekšas.

vai es gribēšu vēl vienu Nastavševa izrādi ar viņa paša tipisko mūziku? es nezinu. man jau gandrīz bija par daudz šoreiz.

un - āāā. pats labākais, un mans žetons gan aktierdarbam, gan režisora izdomai, protams, ir par mēnesi. Siliņš ir tik spēcīgs! un, manuprāt, tā ir grūtākā loma - visu laiku būt un nebūt, ar katru sīkāko ķermeņa vietu just līdzi, bet nejust. un trāpīt laikā un dziesmā. un ak.

(pirms izrādes mums priekšā rindā ielīda meitene baltā kleitiņā. es maigi aizrādīju, ka rindas gals ir citur un ka tas nav pieklājīgi līst iekšā. uz ko viņa tikpat maigā balsī izstāstīja, ka pasaulē ir cilvēki, kuri ievēro noteikumus, un cilvēki, kuri neievēro, un ka man neviens nelika stāvēt rindā - es arī varēju līst priekšā. vārds pa vārdam (es gandrīz viņu nosaucu par kuci), līdz tomēr viņa nostājās aiz mums. tad ievēroju, ka viņai ir līdzi puķu papīrs, satīts tūtā, bet iekšā puķu nav. sametās jocīgi, jo ar ķertajiem cilvēkiem jau šādi tomēr nevajadzētu strīdēties)