beigu beigās nobraucu vairāk kilometru kā nedēļā. masa aizveda uz tradicionālo uzvaru, bet pēc tam arī mājā, ļoti masīva, bet ne vairs kritiska, skaisti taču, un tad ritenis veda līdz mārupes kultūras namam uz pērkona koncertu.


pērkons bija ārkārtīgi spēcīgs, tiešs, ļot'-dziedams-līdzi un joprojām skaists. kaut kas skumīgs gan ir faktā, ka mārupē publika nosēdināta, kungi apaļiem vēderiem, dāmas naktīs ar rullīšiem gulējušas, tie laiki ir beigušies un vilciens no mārupes neiet uz rīgu,
bet

skumīgajā ir aizejošs skaistums, kas paliekošs