vakardien atradu vecu epasta izdruku, kurā ir dažādas smeldzes, sāpes un mīlestība iekšā ar tādu kā nolemtības mākoni virsū, iedomājies, jau tad tā nakamības neizdošanās sajūta, un palika šausmīgi baisi un reizē nostalģiski un reizē žēlīgi, ka tā vairs nebūs, lai arī bija pat slikti, bet tomēr tik pilni

resp: es novecoju - mani vakar uzaicināja mājas dzīvokļu īpašnieku komitejā! komitejā!!!