pavisam aizmirsu vēl vienu "par būtisko"
-
otrdien (jā, tieši pirms nedēļas aš) nācām no arkādija un tad pār tiltu un caur tuneli un apstājāmies.
mirklis ilga dziesmas četras. puika sēdēja un spēlēja ģitāru un dziedāja. nekas īpašs. bet
rāva nost kājas un izrāva sirdi. nedaudz šķībi, bet tā, ka dun viss tunelis, un raustīja stīgas smagi, bet tā, ka dunēja viss tunelis. un dunēja sirdī dziļi, atspiedušies stāvējām pret auksto sienu un ne pakustēt.
es gan domāju, ka puika bija tālu savās dzīlēs iesities, tik tālu, ka ar kādu ķīmisko vielu palīdzību, bet tomēr - šermuļu šermuļi. ārā spīd saule, bet mēs stāvam aukstā tunelī.