divas dāmas grādīgu dzērienu meklējumos pēc pulksten desmitiem izdomā aizdoties uz vietējo bāru "Leģenda". pirmā dāma (lasi - es), kas reiz jau šādi darbadienās ir rīkojusies, tālredzīgi paņem līdzi lielo kolas glāzi. sak, lai var uzreiz nākt atpakaļ uz iesildītajiem krēsliem pašu virtuvē.
virs bāra durvīm gozējas dāmām tīkamas uzlīmes, kas norāda, ka bārā "Leģenda" var norēķināties ar karti. lieki piebilst, ka abām dāmām nav ne kapeikas skaidrā naudā pie dvēseles. un vispār - atsprausti mati un kājās pidžamambikses. tomēr dāmas ierodas ar glanci. aiz letes divi jauki puiši (lasi - nesabijāmies vismaz) un minētās jaunkundzes vēl pārjautā, vai maksāt ar karti būs viņiem pieņemami. skaidrā latviešu valodā tiek atbildēts, ka jā jā. līdzpaņemtajā glāzē līst dzēriens un uz letes tiek nolikta maksājumkarte. puisis paskatās un nē nē, ar karti maksāt nevarēšot. mēs - kā? un tad izrādās, ka puisis latviski tomēr nesaprot. viss tādā vēja spārnu mierā, glāzē dzēriens jau saliets. puisis, nepaceldams acis, nosaka - nu nekas nekas, rīt naudu ienesīsiet? abas dāmas, apmulst no šādas ticības, un - jā jā, ienesīsim. pirmā dāma vēl (lasi - es) pārjautā - vai tad tomēr pat vārdus nepierakstīsiet? nē, lai vienkārši rīt ienesot.
vieglu kāju piesitot un pilno kolas glāzi nesot, dāmas domā - kur mūsdienās tāda paļāvība?