sestdien noskrēju kuldīgas pusmaratonā savu ātrāko desmitkilometru. (desmit ar pusi, būsim precīzi)
es no sevis šo negaidīju, vēl tikko Valmieras teātra festivāla skrēju pāri mašīnai, mašīnas vrakam kā Citos Dziesmu Svētkos, jo mans vecākais bērns tik labi to darīja, ka man arī gribējās, bet nu nevar cilvēks šādā vecumā vairs tā lekt un skriet, un sastiepu ceļgala saiti. labi, ka nākamajā dienā bija klases salidojums un mana audzinātāja - sporta skolotāja - visu iztaustīja un atzina par labu esam, bet arī miera režīmu nozīmēja.
bet tā nu noskrēju savu labāko desmitnieku un tas tomēr ir tik jauki, ka es vēl tā varu skriet.