vakar mums te bija tāda neklausīšanas diena, likās, nu ko mēs dzenamies, visa ikdiena paiet bērnus kušinot, uztraucoties par skaļumu / ātrkustību, mēģinot pierunāt uzvesties adekvāti (runa ir par publiskām vietām un publisko vietu ceļojot ir aplam daudz). un tad šorīt brokastīs burvīga franču ģimene, visi tik harmoniski, un kas slēpjas aiz harmonijas? - "tikai" divi bērni, viens jau paliels, līdzi aukle un trīsgadniekam (!!!) pie ēšanas planšetē multenes.
āāāā
tad es labāk esmu nogurusi