rīta kafiju brīžos un dažkārt pa vakariem kādas nedēļas laikā izlasīju Primo Levi "atelpu". kā no Aušvices pēc kara tiek līdz Turīnai (caur Moldovu). ļoti spēcīgs, bet ne gruzīgs stāsts.
lai arī autors runā par patieso ļaunumu, kā šis ļaunums vairs nespēs nekad atstāt eiropu, kā ļaunums kļūst par nebeidzamu trauksmes haosu, grāmatā ir arī ļoti daudz dzīves skaistuma apliecinājuma. dzīvošanas un dzīvesgribas prieka.

un, kas interesanti, grāmata, kas ir kā dienagrāmata, kā stāsts par ceļu pirmajā personā, gandrīz neko, neko! neatklāj par autoru. lai gan dzīvojam/lasāmies viņam ilgus mēnešus blakus.