gandrīz katru dienu ciemiņi, izdzīvojam pilnasinīgu "pirms" periodu. bērns atsities manī - tusē visiem pa vidu, izrādās, regulē, pieprasa un šarmē.
eglīti vēl neesam izmetuši - nav laika.

pēdējā laikā daudz domāju par tematu "vecvecāki", par tematu, kura mums nav. dzirdu, kā man stāsta - jā, mazajam bija trīs mēneši, man visu dienu koncerti, grūti jau bija, vecvecāki beksteidžā, es tikai pabaroju ik pa brīdim. vai - jā, divi gadi bija, mēs tur braukājām pa festivāliem, kur bērns?, ā, vai nu vienos vai otros laukos. vai - divarpus gadu tagad, nevaru saprast, vai, sākot strādāt jaunā vietā, man bērnu sūtīt papildus dienu dārziņā vai pie vīra mātes uz dienu?

un man šitie teksti ļoti sit pa sirdi - man nav šādu izvēļu brīvību un nekad nebūs. nē, tas nav par izvēles brīvībām, tas ir par paplašinātas ģimenes neesamību, kas ir ļoti skumja.