at-kārtojums

Viss bija labi. LAbi viss bija. VISs labi bija. Un es biju pieņemamā stāvoklī. Tagad bail bail bail atkal atkal atkal atkal

sistemātiska ripošana
no kalna nogāzes
pūlī
kur es pazudīšu kā
tinamie papīri kabatā
un savelšos sīka
tāpat kā vilna uz tava džempera
pielipšu līdz tu nenotrausīsi
no piedurknes

man nav nekā vairāk kā
kaila mēle ar smadzeni
kas tā vien gaida kad
plīsīs galvaskauss
pret asfaltu kad
pēkšņi kāds no gājējiem
paskries zem riteņiem

un tad notiks šķelšanās
katrs uz savu pusi
nekad neredzēt vēlēsies
sadursmes izraisītāju
bet kurš tad no jums
saslaucīs ielu plaukstā

neviens
un abi klusēs
un nebūs kur likt pēdas
visur lava kā bērnībā
un tieši tāpat kā septiņgadnieki
“es ar tevi vairs nedraudzēšos”

tā beidzās
jūsu kopstāsts mēneša laikā
tur uz ielas
kur paskrēji zem riteņiem
nejauši

Esmu atpakaļ viesnīcā pirms iešanas uz kādu bāru(edit: restorānu). Pabraukājos ar dēli pa Liepāju. Sākumā biju domājusi, ka kaut kur apsēdīšos kādā kafējnīcā, lai palasītu, bet tā vietā izdomāju izpētīt apkārtni. Man šeit patīk, nedaudz Cēsu vaibs, bet nu + jūra (un vairāk cilvēku uz ielām). Bāc, bet pie jūras bija tik skaisti, es netieku tam pāri.

Ceļā uz Liepāju.

Vēl kāda pusotra stunda līdz galamērķim. Tētis piedāvāja vakar pievienoties braucienam. Sen neesmu bijusi Liepājā un neko no tās neatceros. Kā tētis teica: "Tev laikam bērnības amnēzija līdz 15 gadu vecumam ilga." Piekrītu, piekrītu.
Klausāmies kādu no manām playlistēm un klusējam, kamēr es kaut ko drukāju datorā/lasu dzeju. Diezgan patīkami.

Manu sajūtu, ka neeksistēju, ik pa brīdim apstiprina apkārtējo nevērība. Es it kā varu iet ar diviem draugiem kaut kur kopā, bet viņi nepamana, ka aizeju līdz miskastei izmest banāna mizu - turpina runāt divatā. Tas nekas, ka nedaudz gaitā atpalieku - negaidīs. Zinu, ka tā manas personības vaina, bet tomēr, kā var būt tik vienaldzīgs pret kādu cilvēku, pat ja es nebūtu draugos.

Es galīgi neeksistēju, klaiņoju kā rēgs starp miesām.

-Cik maksā palma?
-Daudz.
-Bļeģ.

I see you drinking at a fountain with tiny
blue hands, no, your hands are not tiny
they are small, and the fountain is in France
where you wrote me that last letter and
I answered and never heard from you again.
you used to write insane poems about
ANGELS AND GOD, all in upper case, and you
knew famous artists and most of them
were your lovers, and I wrote back, it's all right,
go ahead, enter their lives, I'm not jealous
because we've never met. we got close once in
New Orleans, one half block, but never met, never
touched. so you went with the famous and wrote
about the famous, and, of course, what you found out
is that the famous are worried about
their fame –– not the beautiful young girl in bed
with them, who gives them that, and then awakens
in the morning to write upper case poems about
ANGELS AND GOD. we know God is dead, they've told
us, but listening to you I wasn't sure. maybe
it was the upper case. you were one of the
best female poets and I told the publishers,
editors, " her, print her, she's mad but she's
magic. there's no lie in her fire." I loved you
like a man loves a woman he never touches, only
writes to, keeps little photographs of. I would have
loved you more if I had sat in a small room rolling a
cigarette and listened to you piss in the bathroom,
but that didn' happen. your letters got sadder.
your lovers betrayed you. kid, I wrote back, all
lovers betray. it didn't help. you said
you had a crying bench and it was by a bridge and
the bridge was over a river and you sat on the crying
bench every night and wept for the lovers who had
hurt and forgotten you. I wrote back but never
heard again. a friend wrote me of your suicide
3 or 4 months after it happened. if I had met you
I would probably have been unfair to you or you
to me. it was best like this.


-------------------------------------------------------------------------------------------
(Kāpēc atkal kaut kas? Nevar man likt mieru? Viss ir par Bukovski tagad. Nezinu, kur likties.)

Neveiklāk sen nebiju jutusies.

Es tur iesteberēju ar nelielu nokavēšanos, virsdrēbēs un ar dēli pie rokas. Visu aši nometu uz krēsla un apsēžos kaut kādā savāda paskata krēslā ar atzveltni. Lēnām kaut ko sākām tad runāt, es nezināju, no kura gala sākt un kā kaut ko aplamu nepateikt. Centos pastāstīt visu, kā ir, bet man šķita, ka viņš bija apjucis, bet varbūt tādēļ, ka es bezsakarīgi runāju un apstājos, un biju saspringta. Bet kaut kā egoistiski, šķiet, par sevi vien runāt, pat ja otra darbs tevī klausīties.

Nākamnedēļ tai pašā dienā un laikā. Tad jau redzēs, varbūt būs vieglāk.

Kad jau likās, ka vairs terapeitam nebūs, ar ko strādāt, kad pirms 2 nedēļām pieteicos uz vizīti, mana apātija mani nepieviļ. Atkal stulba vienaldzība un kas vēl ne apsēdusi prātu.
(Kā arī tas lohs man atkal kaut ko maisās pa galvu.)

Tad jau redzēs, kas būs rīt pēc divpadsmitiem. Es ceru, ka 45 eiro par stundu nebūs velti.

Es nesaprotu, vai es vispār uzņemu skābekli šodien.
Cenšos piecelties no gultas jau trīs stundas. Pat uztaisīt kafiju un iziet uzsmēķēt nepietiek gribas.

Atkārtojos, es zinu, es saprotu,
Nevajag atgādināt.
Man bail, ka piemirsīšu vientuļo patstāvību,
Tamdēļ uz lapas to lieku atkal, un atkal, un

Paskat, uz ledusskapja atgādinājums:
"Nekas nav tavs, laiks aiznes visu mīlu un sāpes."
Vien lēts naivuma dzēšanas mēģinājums, ja
Prasīsiet man

"Kur smelties pēc atmiņu veldzes?"
Nav atbilžu man, par plašu jautājums,
Tādēļ slēdzu savu plašu atskaņotāju,
Atslēdzot mieru, aizslēdzot cieto

Pieri sarauc pret kādu citu,
Neskati mani tādām acīm!
Es brīdināju vēl pirms sākām
Ar savām neveiklām stājām un bremzētām frāzēm.

Man nepietiek ar vienu vilcienu,
Lūdzu vēl kādu elpu,
Un aizdzeniet, lūdzu, šo nelgu,
Kas cenšas sakārtot savus atkārtojumus.

Atrodos Rīgas epicentrā,
Te es tev nometu klausuli.