at-kārtojums

Kā Tetrī mēs mainām gulēšanas pozas;
5 no rīta un es attopos uz Zemes.

sistemātiska ripošana
no kalna nogāzes
pūlī
kur es pazudīšu kā
tinamie papīri kabatā
un savelšos sīka
tāpat kā vilna uz tava džempera
pielipšu līdz tu nenotrausīsi
no piedurknes

man nav nekā vairāk kā
kaila mēle ar smadzeni
kas tā vien gaida kad
plīsīs galvaskauss
pret asfaltu kad
pēkšņi kāds no gājējiem
paskries zem riteņiem

un tad notiks šķelšanās
katrs uz savu pusi
nekad neredzēt vēlēsies
sadursmes izraisītāju
bet kurš tad no jums
saslaucīs ielu plaukstā

neviens
un abi klusēs
un nebūs kur likt pēdas
visur lava kā bērnībā
un tieši tāpat kā septiņgadnieki
“es ar tevi vairs nedraudzēšos”

tā beidzās
jūsu kopstāsts mēneša laikā
tur uz ielas
kur paskrēji zem riteņiem
nejauši

Atkārtojos, es zinu, es saprotu,
Nevajag atgādināt.
Man bail, ka piemirsīšu vientuļo patstāvību,
Tamdēļ uz lapas to lieku atkal, un atkal, un

Paskat, uz ledusskapja atgādinājums:
"Nekas nav tavs, laiks aiznes visu mīlu un sāpes."
Vien lēts naivuma dzēšanas mēģinājums, ja
Prasīsiet man

"Kur smelties pēc atmiņu veldzes?"
Nav atbilžu man, par plašu jautājums,
Tādēļ slēdzu savu plašu atskaņotāju,
Atslēdzot mieru, aizslēdzot cieto

Pieri sarauc pret kādu citu,
Neskati mani tādām acīm!
Es brīdināju vēl pirms sākām
Ar savām neveiklām stājām un bremzētām frāzēm.

Man nepietiek ar vienu vilcienu,
Lūdzu vēl kādu elpu,
Un aizdzeniet, lūdzu, šo nelgu,
Kas cenšas sakārtot savus atkārtojumus.

Atrodos Rīgas epicentrā,
Te es tev nometu klausuli.