Vakar atkal nogājām gandrīz 27km. Lai gan gājām to pašu maršrutu, ko pirms 2 nedēļām, šoreiz sanāca nedaudz īsāks, jo ceļu jau 95% zinājām no galvas un izlaidām līkumus, ko taisījām iepriekšējā reizē, kad aizklīdām no maršruta. No otras puses - šoreiz nebijām divatā, bet gan ar vēl 2 meitenēm un pusi. Pa lielam jau bija ok - nogājām apmēram tajās pašās 5h20min, vienīgi šoreiz par gandrīz kilometru mazāk. Nevienam jau nevar pārmest, jo cilvēks diez vai zināja, uz ko "parakstās", bet viena no gājējām bija sataisījusies kā uz pikniku - kamēr mēs graužam cukura kubiņus un ēdam banānus, šī liek iekšā picu. Pēc tam gan pati sūdzējās par to, ka vēders sāp, bet no kļūdām mācās. Arī es mācījos no kļūdām un šoreiz neērtu džinsa šortu vietā viegli tenisa šorti un pārgājiena zeķes, kuras aš pie sienas jāsprauž un jāgodā mūžīgi mūžos - neviena tulzna, pat ne pēdas apakšā, kas man parasti gadās. Tā ir, ja neko "saldāku par burkānu neesi ēdis". Nekad nebūtu domājusi, ka zeķēm ir tik milzīga nozīme, bet ir!
Ak jā, ko tur vairs slēpt, māsa precas augusta beigās. Vienmēr biju tā, kas viņai "izcirta ceļu" visās jomās priekš vecākiem, gan ar pirmajām attiecībām, gan pirmajai aizejot no mājām, gan vēl n veidos un nu viņai ir jācīnās ar vecākiem. Tajā tēmā pat nav jēga braukt dziļāk, tēvs kā jau tēvs, māte - priekš kam tev to vajag, nezinu nevienu laimīgas laulības piemēru. Un ko es? - Lai izdodas! Laimīgā kārtā biļetes uz Latviju augusta beigās bija nopirktas jau pirms vēl uzzināju, kas un kā, tāpēc viss laimīgi sakrīt. Bet ko mēs? Piektdien "svinot Jāņus" kanādiešu bārā, secinājām, ka bērni mums nebūs vēl kādus 5-6 gadus, jo šis tas vēl jāizdara - nākamgad maijā 4 dienu gājiens Chantonnay, Korsikas GR20, kas, ja būsim labā formā, paredzēts nākošā gada agram rudenim, Islande, Sarek Karaļa taka, Grenlande, "Klusā Okeāna Kores taka" (Pacific Crest Trail skan labāk). Kā viena meitene tajā vakarā piebilda - ja pēc tā visa joprojām būsim kopā, tad mūžīgi mūžos, un tad var taisīt bērnus un dzīvot nost. Nav jau tā, ka cilvēki neietu pārgājienos ar maziem bērniem, bet diez vai tā ir laba doma to darīt ar zīdaini, tāpēc tas viss noteikti visu pārceļ nedaudz tālāk, bet kas to lai zina, kā dzīve iegrozīsies.
Joprojām neesmu sākusi krāmēt mantas Kanādai. Sestdien izvilku koferi istabas vidū, bet kaut kā viņš pats vēl nav sācis piekrāmēties. It kā vēl ir 2 vakari (trešdiena īsti neskaitās, jo māsa jau būs Parīzē un kaut kā negribās to vakaru pavadīt pārrakājot visu savu iedzīvi). Nedaudz stress par to visu, ko paredzēts ņemt līdzi - gan ēdamu, gan dzeramu, gan kaudzi ar visādiem suvenīriem un vēl ko. Salasījos Kanādas robežkontroles stāstus par visām deklarēšanām un superdīvainām prasībām (piemēram, viens cilvēks nedrīkst ievest sieru, kura vērtība pārsniedz 20 CAD un kas nav superrūpnieciski iepakots). Būtu žēl kaut ko mest ārā, bet tad jau redzēs, kā tiksim cauri. Galvenais, lai tiekam pāri robežai.
Un par visu šo domājot, galīgi negribas strādāt. Sajūta, ka tāpat nav vērts neko sākt.
Music: Moderat - Eating hooks
4 ??? | !!!