Drusciņ palasīšu jums, ko Mērdoka par šo saka: "Agrāk viņa bieži bija ilgojusies pēc brīva laika, gluži vienkārši - pēc laika, kad varētu palasīt, parakstīt, padomāt, pasēdēt ar cigareti rokā, paraudzīties uz apkārtējiem priekšmetiem, parunāties klusībā pašai ar sevi. Bet tagad, kad tāds laiks bija, tas šķita pavisam citāds - it kā sabojāts, izsvītrots; šķita, ka to iepriekš jau izlietojis kāds cits, pirms šis laiks sasniedzis viņu." :
Comments
|
jā, tas ir neticami, bet tiesa, ka kāds iemanās paņemt pat kaut ko tādu, kas it kā nemaz tev nepieder - to pašu laiku, laimi, iespēju, cilvēku u.c. es jau labu laiku esmu pilnīgi pārliecināta, ka manu dzīvi - tādu, kādu es nepamanīju, ka tā ir paredzēta man, nodzīvo kāds cits. es tagad tikai meklēju to citu, lai dabūtu to kaut ko, kas viņam ir palicis pāri un kas teorētiski pienākas tad man.
(Reply to this) (Thread)
|
nē, tu ko. tas cits jau nav vainīgs, tikai citādāks - varbūt vērīgāks, varbūt praktiskāks, varbūt viņam ir vairāk veiksmes. bet no pieredzes zinu, ka nav līdz galam ērti sēdēt svešā balkonā, grauzt svešas konfektes un lietot svešu skatuves binoklīti. visu laiku nedaudz tramīga sajūta. tad jau labāk tam, kura vietā iesēdās un viņš palika parterī. bet būt aizvainotam arī nav baigais kaifs. bet tā sagadās, tā vienkārši notiek. se la vī . bet tad var vienīgi sevi mierināt, ka izrāde jau arī nav pērkama par naudu un nepieder nevienam tāpat kā vieta. un dzīvot nekur nepiederošs kā tāds svētais un gudrais, bet šeit uz Zemes tik un tā visi zina un cērt ar kājiņu - gan laiks, gan telpa, gan sapnis ir mans, mans, mans.
ā, bet ko darīt? anezinu. būs jau arī citas izrādes. un varbūt ārā līs lietus un tev savukārt pirmajam izdosies noķert taksi.
ā, bet ko darīt? anezinu. būs jau arī citas izrādes. un varbūt ārā līs lietus un tev savukārt pirmajam izdosies noķert taksi.