astotais

jaukum-jaukums jeb mēs visi reiz būsim vien pīšļi

http://vimeo.com/26020576

visa diena (8:00-23:00) darbā,
un tikai viena cilvēka aizkustinošais mīļums vēl tur pie dzīvības

ideāls laiks tam, lai mēs iegādātu lētākā absinta pudeli
un pārējo naudu nobraukātu vilcienos

izvairīšanās parāda tikai gļēvulību
šodien tīkla piedrazojamais garastāvoklis
wuhūūūū



a bezkaunība taču varētu būt arī sava veida drosme ;D

   sengrieķu valodā bija jātulko teikums aptuveni: slēp to, ka esi nelaimīgs, lai neiepriecinātu ienaidniekus.
jā, pat uzspēlēts prieks var kretinēt kādu, kurš nevēl tev neko labu, bet.. tiešām?
   pēdējais pliķītis sejā, kas nogalināja vārgo cilvēcības cerību, kura vēl aizvien nav aušāmcelusies, lika izolēties bailēs no slimajiem humanoīdiem.
bet es zinu, ja satikšu pliķētāju, neslēpšos aiz viltota smaida, lai redz.. ne jau žēluma izsūkšanai, gribētu tikai, lai aizdomājas. nekāds ''piedod'' nepalīdzēs ne man, ne viņa egoistiski liekulīgajai patībai. un tomēr.. iespējams nākošreiz viņš atcerēsies, ka nevajag lieki vārdiem mētāties. īpaši, ja tie veltīti meitenītei.
   paradoksāli, ka līdzīgas lietas/notikumi mēdz koncentrēties vienā laika periodā. iepriekš pašai ne-tik-smuki sanāca.. a vot vismaz vārgi mēģināju labot.
   divi sakarīgākie būtņi [no atkal-/jaunsatiktajiem] ir absolūti pretstati, bet ar abiem ir laime pilnīga dalīties laikā, domās utt.
   un viss lēnām atkal nokārtojas. līdz nākošajam rokenroliņam.

DM

   bija labs miers vakar
viena aizpedāļojos uz Daksi jau atkal
šoreiz gan viņā bija spēks un mazliet atkal ''pavilka'', piem., brīdī, kad viņš tām vājprāta izbolītajām acīm ieskatījās un dziedāja par dzīvi, kuru mīl, kura izvaros
blakus stāvēja Rudaks: ''Daksis atdzīvojies''
pēc koncerta arī aprunājāmies
salipu ar Laimu, riteņojāmies un..
   tomēr alkoholisms gēnos jūtams
Bubumarā neierastā publika un pagātnes rēgi aizbiedēja uz Ļeņingradu, kur nebeidzas labi nekad nekas
velnišķīgais medalus
   nemācos pati no savām kļūdām

cilvēki. cilvēks cilvēkam gan mīļuma siltums, gan sū*u spainis uz galvas. izvēles. dažādās uztverītes. viens vienīgs šahs.

   krievu kinematogrāfijas cienīgs rīts un vēl biku drūmāk, bet operatīvi mobilizējos
neuzdāvinātas dāvanas ir gaužām bēdīgas, tāpēc jāmet ārā
domas gan sakārtotas beidzot, kategorisks kategorisms ieslēgts
nezinu, vai sievišķīgi, vai vienkārši bērnišķīgi, bet negribu pazīt vairs nevienu
plāns ir beidzot atlaist piecus gadus aizturēto pieaugšanu/nobriešanu/vienalga


la si-sī la sa-sā. burbulis aizveras

   liekas, 50% dzīves paiet sēžot te - hostelītī
   ik pa laikam attopos, kad jau dažus minūšu desmitus esmu pavadījusi vērojot cilvēkus uz šī pievilcīgā Upīša-Visvalža stūra daramies, neko nenojaušot
vai, atliekusi galvu, pētu augšējos pretējās mājas logus un mainīgo debesi augšpēdus
   lielākā daļa laika, protams, paiet strādājot, kas 40% ir smieklīgi personvārdi datorā un izkropļota angļu valoda, bet pārējie 60% ļurināšana visās man zināmajās valodās ar kolēģiem, ar viesīšiem un citiem dīvainīšiem
   vienmēr, ejot mājās, gribas, lai tur ne tikai Ērika ar karstām vakariņām sagaida, bet manā istabiņā kāds bužināms visādu rotaļu biedrs ar smaidu sveicina ar'
   pēc 26h atgriezīšos vecajā, mazliet iepelēkajā ritmā
   pēdējais vakars eksperimentā ''do not care''

   aukstums apdullinājis