sengrieķu valodā bija jātulko teikums aptuveni: slēp to, ka esi nelaimīgs, lai neiepriecinātu ienaidniekus.
jā, pat uzspēlēts prieks var kretinēt kādu, kurš nevēl tev neko labu, bet.. tiešām?
   pēdējais pliķītis sejā, kas nogalināja vārgo cilvēcības cerību, kura vēl aizvien nav aušāmcelusies, lika izolēties bailēs no slimajiem humanoīdiem.
bet es zinu, ja satikšu pliķētāju, neslēpšos aiz viltota smaida, lai redz.. ne jau žēluma izsūkšanai, gribētu tikai, lai aizdomājas. nekāds ''piedod'' nepalīdzēs ne man, ne viņa egoistiski liekulīgajai patībai. un tomēr.. iespējams nākošreiz viņš atcerēsies, ka nevajag lieki vārdiem mētāties. īpaši, ja tie veltīti meitenītei.
   paradoksāli, ka līdzīgas lietas/notikumi mēdz koncentrēties vienā laika periodā. iepriekš pašai ne-tik-smuki sanāca.. a vot vismaz vārgi mēģināju labot.
   divi sakarīgākie būtņi [no atkal-/jaunsatiktajiem] ir absolūti pretstati, bet ar abiem ir laime pilnīga dalīties laikā, domās utt.
   un viss lēnām atkal nokārtojas. līdz nākošajam rokenroliņam.