mācoties tikt galā ar sevi tīri analītiski, cenšoties izprast arī sajūtas, man liekas, ka būšu zaudējusi māku patiesi just. ar to arī saistu radošo mēģinājumu nebaudāmos rezultātus, vēl joprojām nespēdama līdz galam atzīt to, ka ne jau katram dots. varbūt tāpēc, ka dzīve kļūst aizvien jaukāka, skaidrāk atklājas pašas disharmonijas, vairs neatrodot aiz kā paslēpties, ko vainot. nē, bet, protams, var jau pagrābt no visas plašās Pasaules - rudens, Parīzes traģēdijas, ekonomika, degradācija utt. bezatbildība der kā uzlieta. un taisnība jau ir vietējam rokstāram, esmu traģikomiski valdonīga, tas ir gluži mans jājamzirdziņš, kursu nospraudis postā. nekas..