kaķēni jauki smaržo.
bet nenovēršami laiks iet uz beigām.
kopš cenšos darīt visu pati, sevi izglītot [vīlusies studiju programmās], sev darba grafiku kārtot [viens no daudzajiem +, strādājot hostelī], sev mitekli bezmaz no 0 būvēt [mājas īpašnieks piegādā jebkurus būvmateriālus un ļauj pašiem rīkoties], nav kam atskaitīties un tas reizēm noved līdz citiem nepieņemamām izdarībām, bet citreiz arī līdz mazliet vientulīgām sajūtām. tāpēc ir tie daži, kurus paturu sev tuvumā. varbūt tikai viņu zīmīgie skatieni tiek man cauri. kaut kas, šādi dzīvojot, kardināli mainījies. gandrīz kristīgi sāku visus uztvert kā māsas un brāļus. nemaz nebūtu slikti tā turpināt, ja nebūtu kāds, kurš vēlas ieņemt neeksistējošu lomu manās dimensijās, ko radot, atsacītos no absolūtās kontroles. un par to visu laiku atgādina gredzens, kuru solīju nenovilkt, kamēr turpināsies vienpersoniskā vara. tas uzjundījis domas par visas atlikušās dzīves aptverošiem jautājumiem. tik jocīgi, ka nezinu, no kura gala sākt, lai izceptu vismaz vienu atbildi. kā mantra, prātu neatstāj Džefa teiktais, par to, ka dzīve nav ar traktoru apstrādājama zeme, bet augsne, kas jāpēta, jākopj un jāsēj sēklām, reizēm pieņemot, ko dzīve pati dod, nevis dauzot īsākos ceļus labirinta sienās. tomēr visu pašdarošai, grūti rokas klēpī salikt un gaidīt.
bez rezumē. laiks vēl nav pienācis.