kontrastiņi.
   pārāk daudz sviestainuma, priecīguma un ļaunuma reizē.
   diena sākās jau ar to, ka varbūt kādu 2 reizi mūžā devos plašajā, injaņīgajā pasaulē bez saviem aizsarg-gredzentiņiem. ielecu Alīšas tankucī un uzreiz brīdināju, ka var sliktas lietas notikt. nē, uz džābu normāli aizbraucām, viss čik, zinkā.. tanks taču ;D
   profesionālie sviestiņi. tad izrādījās, ka Matīss, kuru iedabūjām jau līdz līguma parakstīšanai, aizbraucis nevis uz Tvaikoņu, bet Tvaiku ielu, kas bija histēriski smieklīgi, bet reizē traki, jo līgumtantes jau arī visu dienu negaidīs.
   riebīgu apdedzinājumtulznu ieguvu.
   Madara atklāja, ka Ališucis iepriekšējā dienā strojkas večus par brīvu pabarojusi, un pieķēra mani īstajā atklepošanās muzicēšanā, nopietni satraucās. šīīīš..
   Matīss atnāca un kamēr pļurkstējām, virtuvē sadarījās trakumi.
   ai, vispār tāda traka darbdiena.
   bija prieks doties mājās līdz tam brīdim, kad puņķlupatiņa sāka krāsoties uzkrītoši sarkana.
   ak, jā, mani superaktīvie gudrības zobi laikam sazvērējušies. viss, tiešām viss augšžoklis, līdz acāboliem tā nepatīkami atgādina par sevi, ausīs asinsspiediena sāpjvilnīši un visa gulivera augšdaļa sāp kā jau tas mēdz būt. plaušas plaušojas un deguns niķojas. ilgojos pēc garšām un skābekļa pilnām [ne pa pusei] plaušām. mazliet fālingapart sajūta, bet tuci-tuci-ļur, taču sieviete tanks sakompresēs zem sevis visas grumbucīšgrūtības.
   notiek arī citi sviesti, bet tas viss tā gauži garlaicīgi, dziļi personiski un pa daļai, kā vienmēr, mai gīrliš imādžinaišn.


  

   sekoju līdzi baznīcas konstrukcijai pie mājām un domāju par to, ka drīz tas zemes pleķis kļūs svēts. tā jocīgi, jo agrāk tur bija baraholka, kur varēja iegādāties tās lielās, sētas krutākās ragutiņas. tētis tur mēdza ilgi izvēlēties kādu ne tik bojātu ūdenskrānu, kuri mums bieži mājās nobruka. vēl tagad atceros to večuku sejas, kuri, atstutējušies pret izbalējušo ķieģelu sienu, acīgi sargāja savu preču kaudzītes, rūpīgi izlikuši tās apskatei. vēlāk tur tirdzniecību aizliedza un palika vien siena. pēc pāris gadiem par panku izauga prawietis un uzpūta viennakt tur savu žiletstencilu, kas arī ar laiku izbalēja pelēks.
   bija, ilgi bija tenkas par baznīcas sliešanu, bet neticēja jau neviens, jo runa bija par ņūeidžistiem. uzvarēja psihie Romas katoļi.
jau kādu laiku tornīts ar krustu ir, kas tāds savdabīgi grotesks liekas. tagad gaidu, vai būs arī zvanu skaņas, kas gan būtu jauki. vajadzēs apciemot vēl pirms tur visu būs okupējuši bezpajumtnieki.
   bāc, tomēr vieta jocīga - starp kārtējo maximu un internetkafūzi.
   šodien arī centos iztēloties laiku pirms apbūve sniedzās tālāk par zvejnieku mājiņām krastā. spriežot pēc koku sugām, kāpa te gluži nebija, bet laikam gan tāds pilnvērtīgs mežs. ir vismaz viena simtgadīga aleja. gan jau tur kāda muižiņa kādreiz bijusi jūras mīļotājiem. zinātāji stāsta, ka pamatīgi purvi klājuši lielāko daļu šī rajona. gan jau bija skaisti.
   šīs pārdomas laikam veicināja tas, ka svētdien darbā, pāršķirstot laikrakstus, šokēja vājprātīgs pilsētas attīstības plāns ar dambjiem, jauniem tiltiem, nereālām promenādēm, pārāk augstām celtnēm un kāpu degradējošām slēpošanas trasēm. radās sajūta, ka mūsu unikālā dabiņa nevienu vairs neinteresē. labi, par to vajadzētu ilgi stāstīt.
   laikam kaut kas jādara.

   ieelpo!