sekoju līdzi baznīcas konstrukcijai pie mājām un domāju par to, ka drīz tas zemes pleķis kļūs svēts. tā jocīgi, jo agrāk tur bija baraholka, kur varēja iegādāties tās lielās, sētas krutākās ragutiņas. tētis tur mēdza ilgi izvēlēties kādu ne tik bojātu ūdenskrānu, kuri mums bieži mājās nobruka. vēl tagad atceros to večuku sejas, kuri, atstutējušies pret izbalējušo ķieģelu sienu, acīgi sargāja savu preču kaudzītes, rūpīgi izlikuši tās apskatei. vēlāk tur tirdzniecību aizliedza un palika vien siena. pēc pāris gadiem par panku izauga prawietis un uzpūta viennakt tur savu žiletstencilu, kas arī ar laiku izbalēja pelēks.
   bija, ilgi bija tenkas par baznīcas sliešanu, bet neticēja jau neviens, jo runa bija par ņūeidžistiem. uzvarēja psihie Romas katoļi.
jau kādu laiku tornīts ar krustu ir, kas tāds savdabīgi grotesks liekas. tagad gaidu, vai būs arī zvanu skaņas, kas gan būtu jauki. vajadzēs apciemot vēl pirms tur visu būs okupējuši bezpajumtnieki.
   bāc, tomēr vieta jocīga - starp kārtējo maximu un internetkafūzi.
   šodien arī centos iztēloties laiku pirms apbūve sniedzās tālāk par zvejnieku mājiņām krastā. spriežot pēc koku sugām, kāpa te gluži nebija, bet laikam gan tāds pilnvērtīgs mežs. ir vismaz viena simtgadīga aleja. gan jau tur kāda muižiņa kādreiz bijusi jūras mīļotājiem. zinātāji stāsta, ka pamatīgi purvi klājuši lielāko daļu šī rajona. gan jau bija skaisti.
   šīs pārdomas laikam veicināja tas, ka svētdien darbā, pāršķirstot laikrakstus, šokēja vājprātīgs pilsētas attīstības plāns ar dambjiem, jauniem tiltiem, nereālām promenādēm, pārāk augstām celtnēm un kāpu degradējošām slēpošanas trasēm. radās sajūta, ka mūsu unikālā dabiņa nevienu vairs neinteresē. labi, par to vajadzētu ilgi stāstīt.
   laikam kaut kas jādara.

   ieelpo!