tātad, rītvakar jau Žetonnieks. kaut kā negaidīti ātri viss notika, nu jau esmu vairāk nekā pusē, kaut kā pat mazliet žēl paliek, visvairāk jau tā, ka prātā nāk domas iz "ko tikai es neesmu palaidusi garām" un atkal jau tāds kā žēlas vilka gaudas uz mēnesi par to, ka nekas un neviens nav tāds, kādu es to vēlētos redzēt, precīzāk sakot - es mēģinu cilvēkos saskatīt to, kā viņiem nemaz nav vai pievērt acis uz negatīvo. beigās tāpat nekas vairāk par smagu aplauzienu un negulētām naktīm nesanāk. acīmredzot, man ir "jāpārvērtē vērtības", kā ne pārāk sen reklāmā kāds murmulēja. atliek priecāties, ka man ir labi attīstīta fantāzija. vismaz kāds mierinājums šajā pasaulē, kur nereti liekas, ka viss ir vērsts uz to, lai tevi bez liekām pārrunām, ar seju dubļos, iegrūstu dzīves skarbajā realitātē.

tāda iedvesma sen nav bijusi. "draugi" jau pārpludināti ar manis drukātu sviestu par mana pašreizējā stāvokļa nožēlojamību un par to, ka apkārtējie ir tādi muļķi, ka mani nesaprot, pat ja cenšas. itkā cenšas. bet tas nu tā. zinu, ka Ziedonim bija ļoti jauks dzejolis (epifānija?) par to, ka savi mīnusi jāpatur pie sevis un pasaulē var rādīties tikai ar smaidā atieztu ģīmi. atceros laikam tāpēc, ka literatūra man bija pēc latviešu valodas, kurā es jutos dziļi stumta kauna peļķē sakarā ar savu nezināšanu. lai kādu jautājumu man arī uzdeva, neko vairāk par klusēšanu izspiest nevarēja. degradējos? nu jau vairs itkā nē. varbūt šīs ir tās sekas? jā, mīļie cilvēki, ar tādām lietām ir jābūt uzmanīgam. atkal novirzījos no tēmas. tātad, kamēr tika apspriesta Ziedoņa (sazin kāpēc visu laiku sanāk uzrakstīt bez 'e') pozitīvā ietekme uz letiņu literatūru, es darīju to, kas man padodas vislabāk - brīvais kritiens, šajā gadījumā - taisni grāmatā iekšā. nezinu gan, vai mana iekšējā pasaule paspēja bagātināties, jo manus dižos un cildenos pašizziņas ceļus traumēja nelaikā atskanošs zvans, bet tagad vismaz es kārtējo reizi esmu pārliecināta par to, ka esmu.. VELNS AR ĀRĀ! ko es esmu izdarījusi! eh. nu kāpēc man tā prasījās atriebties, attiecībā uz personisku apvainojumu? varu saderēt, ka mana voodoo lellīte jau deg zilās liesmās, tiesa, no agrāk iegūtajiem ievainojumiem šī divkāja dzīve jau tā bija briesmās, tāpēc - iespējams - šāda nāve tam ir humānāka nekā mūžīga mocīšana pa mazam gabaliņam. ar to es gribēju pateikt, ka man ir žēl, bet no otras puses - vienalga, un tagad man gribētos atbrīvoties no vēl pāris atmiņām. starp citu, vakar tika iesvētīts pavasaris. tik dīvaini. man šķiet, ka ampulas brīvā dabā ir jau aizmirsts jēdziens - nekā. viss ir tāpat kā agrāk, tikai... savādāk. neko darīt. un laikam labi vien ir, ka tā, citādi tāda malstīšanās uz vietas vien iznāktu. nav labi, ne vienam, ne otram - lūk, tas ir kompromiss. toties visi mēs esam līdzvērtīgi. gribas, lai būtu labi. un ne tikai man. bet vienmēr kaut kā sanāk atlikt un atlikt un atlikt, jau esi aizmirsis, ko gribēji izdarīt, un tad kāds augstāks spēks kā lopiskam kaķim neizdarīto piebāž pie deguna pašā sliktākajā brīdī. un tu skrien atkal, līdz pagursti un pieļauj vienas un tās pašas kļūdas, piebilstot, ka tā jau nu būs pēdējā reize. tak nebūs. un mēs visis to zinam. kaut kā sāka ēst gribēties, barības meklējumos neesmu devusies kopš skolas pusdienām un labi vien ir, citādi jūtu, ka nonākot labā maizē, esmu sākusi uzkrāt to, kas man nemaz nav vajadzīgs. miedziņš arī sanāca, bet slinkums iet uz gultu. turklāt vēl zobi būtu jāiztīra un varbūt pat jāsaņemas nomazgāties. itkā jau nebūtu nemaz tik sarežģīti, bet, ko lai saka. laikam eju. a to jau skaipā kaut kas sāk pīkstēt.