mana dienasgrāmata - 16. Marts 2011

biju sanīcis un ļoti, ļoti gribēju uz jūru. tagad esmu šeit, pie jūras, un jūras klātbūtne un šalkas ienes savādu mieru manī. un man iešāvās prātā, ka, kopš pirms divarpus gadiem sākās mans atzombēšanās process, man arvien vairāk un vairāk atgriežas atmiņas par senseniem notikumiem, kurus es gadiem nebiju atcerējies.

kā šis atgadījums ar jūru.

jūra man ir vitāli nepieciešama. ja es kādreiz aizpārcelšos no Buenosairesas, tad viens no iemesliem būs jūras trūkums šai pilsētā, gandrīz jebkura veida horizonta trūkums šai pilsētā, kuras pilsētainavu raksturo ielas ar drastiski dažāda augstuma celtnēm, kā aizvēsturiska veča zobu līnija. bez horizonta.

viena no manām pašām agrākajām bērnības atmiņām ir, kā es pirmo reizi ieraudzīju jūru. man varēja būt kādi 3 gadi. māmiņa mani bija pirmo reizi atvedusi uz Jūrmalu un mēs gājām no vilciena jūras virzienā. es biju maziņš, un kāpas bija ļoti augstas, pat pa koka dēlīšiem kāpās izlikto laipu bija grūti kāpt augšup. un, kā jau jūs zināt, Latvijā pie horizonta debesis ir gandrīz tādā pašā krāsā kā jūra, un, pat pazīstot jūru, tu dažkārt nesaproti, kur tieši ir horizonts, kur beidzas debesis un kur jūra sākas. kad tev ir 3 gadi un tu ne reizi vēl neesi redzējis jūru, saprast šo atšķirību ir neiespējami.

tā mēs gājām un gājām pāri kāpai un es visu laiku vaicāju māmiņai: "vai es jau redzu jūru? vai tās vēl aizvien ir tikai debesis?" māmiņa tai laikā bija stipri garāka par mani, viņai vajadzēja pietupties, lai būtu manā augumā. un pirmajā reizē viņa atbildēja: "nē, tu vēl neredzi jūru, tikai es to varu redzēt, jo esmu garāka par tevi". un tā mēs turpinājām iet pāri kāpai, manās atmiņās šis gājiens ir izstiepies vareni garš, droši vien garāks nekā tas bija patiesībā. un tad es beidzot ieraudzīju jūru. un viss, no tās reizes es vairāk neatceros neko.

es pieļauju, ka pat no tā, kas man ir palicis prātā, kāda puse ir pēcāka racionāla prāta konstrukcija, lai izveidotu loģisku, daudz maz pilnīgu stāstu, bet viss atgadījums nevarētu būt pilnībā izdomāts vai vecāku atstāstīts, jo tādas spēcīgas emocijas, kuras mani saista ar jūru, nevarētu būt radušās atstāstīta gadījuma rezultātā. un es vēl aizvien jūtos dīvainā veidā saistīts ar šo notikumu - tā gaidu un atkalredzēšanās, un līksmības sajūta, kas mani pārņem katru reizi ieraugot jūru, jo sevišķi pēc ilgākas neredzēšanās, man šķiet, tā nāk no tā laika. sajūtas, kas 35 gadu laikā tikpat kā nav mainījušās. un varbūt tieši tādēļ es nevaru dzīvot bez jūras... bez horizonta.

vakar atkal skrēju, skrēju, skrēju un pirmo reizi mūžā noskrēju 30K (nu labi, 29.25km, bet droši vien tas nav tik būtiski).

un, līdzīgi kā pirmajā 20K skrējienā, pēdējie 5km nāca visgrūtāk. es pat teiktu, ka šoreiz tie bija visgrūtākie 5km manā mūžā. pirmos 20K taupījos un taupījos, skrēju uz 150 - 155bpm ar 5:45 un 5:57 min/km pirmo un otro apli atbilstoši. otrā apļa beigās jutos lieliski. jā, lēmumu pagarināt skrējienu vienmēr pieņemu pēdējā brīdī. protams, pirms izskriešanas pieļauju varbūtību skrējienu pagarināt, citādi jau nebūtu šim pagarinājumam taupījies (tradicionālais 20K bmp ir 165-170 un pace - 5:30), bet gala lēmums tiek pieņemts pēdējā brīdī.

tad, lūk, pēc otrā apļa jutos vienkārši lieliski un spēka pārpilns, kas gan tur vēl nieka 10km, jo sevišķi tādā skaistā, saulainā un ne pārāk karstā dienā kā vakar (un, protams, ar neapklusināmajām jūras šalkām fonā). sākumā pirmie 2-3km gāja ok - pulss 160, ritms, varbūt nedaudz lēnāks, bet arī ok. un tad sākās, jo sevišķi pēdējie 5km. laikam tā bija slavenā siena, kurā biju ieskrējis, bet kā spītīgs lopiņš (vērsis, btw), pat nepieņēmu domu, ka varētu pāriet uz soļošanu, bez tam nebija jau arī nekādas jēgas - bija aizskriets līdz apļa tālākajam punktam un pat soļojot būtu jāpieveic visi 5km; elpošana un sirds strādāja perfekti, nekas nesāpēja, vienīgais - ĻOTI ĻOTI negribējās skriet, bez jebkāda redzama iemesla. pusminūti dzerampauzē pasoļoju un pēc tam nācās pielietot visu pasaules gribasspēku, lai atkal atsāktu skriet. beigās atskrēju: pēdējā apļa ātrums vienkārši nožēlojams (6:40 min/km), kosmisks nogurums (nebija gribasspēka staipīties pēc skrējiena, izveicu tikai 2-3 pašus kritiskākos staipījienus), bija sajūta it kā viss organisms sāpētu (kaut arī tīri fiziski nesāpēja nekas). izdzēru pusotru litru šķidruma, atsaldēju ceļgalus, nodušojos un ievēlos gultā kā beigts. nogulēju 2 stundas un tikai tad beidzot sajutos daļēji kā cilvēks - nopirku litrīgo aliņu un aizgāju pavaļoties pie jūras, paklausīties tās šalkās ar aizvērtām acīm. vakarā ierasto 2-3 naktī vietā aizgāju gulēt jau pusdivpadsmitos. un šodien jau jūtos atkal svaigs kā gurķītis (nē, šodien neskriešu, pat 5km ne, jāatpūšas). bet patīkamā ziņa ir, ka, lai arī cik es vakar nebūtu izpumpējies un pārguris, šodien organisms ir jau gandrīz pilnībā atguvies, labi, man ir pārsauļots ģīmis, noberzti krūšgali un kājstarpe, izskatās, ka vēl viens kājas nags aizies pa pieskari, bet ceļi jūtas vienkārši brīnišķīgi un arī neviens muskulītis neliek par sevi manīt.

ja man agrāk vēl bija šaubas, tad tagad man ir skaidrs: oktobra Buenosairesas M. būs būt!

( even more technicalities )