Smaidu. Tikko no pastkastītes izņēmu no Zviedrijas sūtītu paciņu, tajā dāvana no māsas. Tēja, auskari un paciņa kanēļa.

Pirmā diena mājās aizvadīta, esmu atguvusies un atpūtusies pēc 12 stundas ilgā mājupceļa no tāltālās Drēzdenes. Tik daudz iespaidu, kas jau nedaudz pabalējuši. Diemžēl nebija laika vakaros piesēst pie datora un kaut ko ierakstīt atmiņām, no otras puses gan esmu pašvaks rakstnieks, tāpēc jēgas jau nebūtu tā vai tā.

Tomēr... Lai n-tajām bildēm, no kurām divas trešdaļas jau ir izdzēstas, būtu vismaz kādi komentāri, šeit ir highlights no mana sešdiennieka Drēzdenē. (Savādāk to nenosaukt - dzērām pirmajā vakarā, lai nosvinētu ierašanos, dzērām otrajā, jo kāzas, trešajā pavadījām sievasmāti, dzērām, tad ceturtajā dzērām, ko beidzot sievasmāte prom un sestajā vakarā dzērām par godu manai un paziņas dzimšanas dienai.) Šajās sešās dienās draudzenes vīrs iemācīja mani dzert, nē, baudīt viskiju un uzaizcināja uz kokteiļbāru, kur es nobaudīju visgaršīgāko kokteili, kādu es jebkad esmu dzērusi. Ja kāds kādreiz iemaldās Drēzdenē, iesaku aiziet uz SonderBar un pasūtīt jebkuru no tiem neskaitāmajiem kokteiļiem, ko tur pasniedz. Mēs mūsējos gaidījām pusstundu, bet pat stundu gaidīt būtu vērts.

Protams bija arī ekskursijas. Apskatījām fantastiski skaisto Drēzdenes centru ar tā fantastisko arhitektūru un pasmējāmies par šīs pilsētas paradoksu. Vecākās mājas atrodas tā saucamajā Neustadt, jaunajā Drēzdenes daļā, bet jaunākās, nesen celtās atrodas vecpilsētā, Altstadt. Kāpēc? Jo pēc 2. Pasaules kara Altstadt bija drupās, un joprojām tiek atjaunota, kamēr Neustadt ēkas palika neskartas.

Last but not least, pastaiga pa iespaidīgāko cietoksni, ko jebkad esmu redzējusi. Festung Königstein, cietoksnis, kas uzcelts klints virsotnē. Kā no filmas par viduslaikiem.

Uuuu, куда техника дошла. Sēžu ar savu otro tējus krūzi pārdzīvojošo datoriņu vilcienā uz Kopenhāgenu un baudu bezvada interneta sniegtos priekus.

Smieklīgi. Brauciens ilgs vēl apmēram divarpus stundas, bet blakussēdošā ģimenīte jau ir notiesājusi mājās sagatavotas maizītes un tagad piesmirdina vilcienu ar M&M's konfektēm. Ugh!

Ķeršos klāt kāzu apsveikuma rakstīšanai. Kādu valodu izvēlēties, ja līgava ir krieviete no Latvijas, līgavainis ir vācietis, bet savā starpā mēs sarunājamies dāniski?



Man jau tik dikti pietrūkst mīļotā. Šī ir pirmā reize divu gadu laikā, kad es ceļoju bez viņa. Savāda sajūta...

Ja šitā turpināsies, savu maģistra darbu es pabeigšu rakstīt kādā jaukā iestādē ar mīkstām, baltām sienām...

Sasodīts!!! Izskatās, ka otra tējas porcija manam Lenovo būs bijusi fatāla. Ekrāns kļuva melns, pirms paguvu izraut bateriju. Vai varbūt man tā tikai izlikās...

Svarīgākos dokumentus pirms dažām dienām gan pārkopēju uz atmiņas karti, bet tik un tā ceru, ka datoriņš izdzīvos...

Vēstuļu diena. Uzraksīju darba vadītājai, ka esmu sūdos līdz ausīm. Aizrakstīju draudzenēm, savādāk no viņām pašām vēstules nesagaidīšu. Bet kontaktus saglabāt vēlos.

Glāzē noķēru dīvainu kukaini. Tagad prātoju, vai to drīkst izbarot maniem peļiem vai arī tas ir indīgs...

Sāp visas maliņas. Pēc divu nedēļu pārtraukuma beidzot tiku uz jogu. Drīz būs tieši divi gadi, kopš uzsāku. Pirmo gadu biju kā pelmenis, un tad pēkšņi sapratu, ka spēju ko vairāk, noliekties zemāk, sasniegt grīdu, izlocīties, bet tagad atkal nekāda progresa. Šķiet, ka esmu sasniegusi savu maksimumu. Jācenšas gan nepadoties. Tikai jānopērk jauns jogas matracis nākamreiz, kad būšu Rīgā. Sporta centra matrači ir nāves lamatas. Katru reizi to vien gaidu, ka kāja vai roka paslīdēs un es, labākajā gadījumā, sastiepšu saites. Un manējais, kaut ne tik slidens, ir tik netīrs, ka kauns ar tādu cilvēkos rādīties.

Jāiedod mazajam pelēnas ūdeni, jo viņš, muļķītis, vēl nav iemācījies izmantot jauno dreramtrauku. Un tad gulēt. Šodien cēlos agri, rīt vēl agrāk. Palikuši divi mēneši, beidzot jāizkustina tas darbs no maģistajām desmit lapaspusēm.

Svētki beigušies, ciemiņi aizbraukuši. Tik klusi mājās bez vecākiem un māsas. Paguvu pierast pie nemitīgās kņadas. Nez, kad atkal tiksimies? Vasarā vai varbūt tomēr nedaudz agrāk...?


Uzzināju, ka netieku uz Positivus. Būs kas cits tā vietā - tiek plānots pārgājiens Skotijā, bet es dotu priekšroku pašmāju festiņam ar mīļajiem draugiem. Pamēģināt BBP?


Rīt būs jāsāk pamatīgi strādāt pie maģistra darba, lai mana jaungada apņemšanās piepildītos. Man gan prātā tikai Bratya Piloty datorspēlīte, kuru ļoti gribu dabūt savos nagos, bet kuru jāgaida, līdz tēvs nopirks un atsūtīs.

Tik daudz darāmā, ka nav īsti laika, lai piesēstos pie datora un kaut ko ierakstītu cibā. Dienas paskrien nemanot iepērkoties, gatavojot vakariņas, dodoties izbraucienā kopā ar ģimeni. Tikko pabeidzu gatavot savu pirmo tiramisu, tagad gulēt, lai rīt agri varētu doties uz nomocīt šī gada pēdējo darba dienu, lai vakarā brauktu pie mīļotā vecākiem uz nelielām vakariņām, kurās man atkal būs "jāpiestrādā" par tulku.

Patiesībā kādā no mapēm ir saglabāts aizsākts puksts, bet tad mani pārtraucu, un es vairs nezinu, vai vēlos par to stāstīt. Pirms dažām dienām mirku gandrīz asarās, bet tagad esmu atguvusies un skatos uz visu pozitivākā gaismā.

Satraukuma dēļ jau no sešiem esmu augšā. Tēvs uzrakstīja, ka viņi ap pustrijiem būs te. Man gan aizdomas, ka nedaudz ātrāk, jo viņš izvairās atbildēt, kur tieši viņi ir, vai ir pabraukuši garām Berlīnei vai arī vēl nav.

Māja sakārtota. Iešu vārīt biešu zupu un cept dateļkūku.

Visas jaunākās HIMYM sērijas noskatījāmies. Tagad ķersimies klāt pēdējai TBBT sezonai.

Dāvanas iepirktas, tikai māsai simbolisks kaut kas jānopērk, jo lielā dāvana ir kopīga iepirkšanās. Vēl tikai trīs dienas palikušas līdz mana ģimene būš te. Jeeej!

Mans ķermenis atsakās funkcionēt šādā puskrēslā. Kad deviņos pamodos, man šķita, ka ir seši. Tagad jau ir pusdivpadsmit, bet es joprojām esmu miegaina, it kā vēl būtu agrs, agrs rīts. Jāsaņemas un jāaiziet līdz veikalam paskatīties dāvanu mīļotajam.

Nespēju joprojām izlemt - dāvināt viņam austiņas, lai man vairs nebūtu jāklausās tajās briesmīgajās skaņās, ko viņa datorspēle rada, vai arī kādas smaržas. Ar smaržām gan problēma, jo Dānijā nepārdod tās, kuras man ļoti patīk. Vācijā gan pārdod, un tās es varētu nopirkt nākammēnes Drēzdenē kā vienkārši suvenīru vai pārsteiguma dāvanu. No otras puses, austiņas šķiet tik ļoti bezpersoniska dāvana. Kāpēc es nekad nevaru cieši nolemt?

Šonakt mūsu mašīnai izsita stiklu un nozaga radio, mīļotā saulesbrilles un paciņu lakricas konfekšu... Par nozagtajām mantām nepārdzīvojam, kremt tas, ka tikai pirms nedēļas par mašīnas remontu tika atdoti 600 lati un tagad tā jāremontē atkal.

Divas šalles, cepure, cimdi. Siltie ziemas zābaki un silts mētelis. Tik un tā pietika ar 15 minūšu gājienu no veikala līdz mājām, lai iegūtu nejauki sūrstošu kaklu. Tagad sēžu ietinusies milzu šallē, ēdu medu un dzeru siltu pienu, un ļoti ceru, ka rīt būs daudz, daudz labāk...

Vakarnakt stundas laikā nopelnīju 50 latus. Kā? Aizvedu mīļotā iereibušos kolēģus mājās, un viens no viņiem samaksāja. Aizdomas gan, ka šodien viņš brīnīsies, kur tā nauda palikusi... Bet man būs jauni ziemas zābaki ^_^

Jeej! Atradu ilgi meklēto dziesmu, kura man patīk, jo katru piektdienu dejoju pie tās. Savage Skulls & Douster Feat. Robyn- Bad Gal. Love it!

Jocīgi. Ja ne dejas, man nepatiktu. Tāpat kā ar Far East Movement - Like a G6. Sākumā tik ļoti kaitināja, kad pirmo reizi dzirdēju to pa radio. Pēc tam pāris reizes padejoju pie tās, un viss! 

Raibs gar acīm metas un monitorā burtiņi jau lēkā. Laikam pietiks šodien rakstīt.

Pirms trim gadiem aprīlī tēvs pārradās mājās ar maziņu, baltu kamoliņu azotē.

Vēl tikai trešdien viņš ļepatoja pa māju. Ceturtdien viņš atteicās no barības, un piektdien viņa vairs nebija...

Gan jau tagad viņš lēkā trušu-kaķu paradīzē kopā ar savu labāko draugu Maksi.

Augšstāva istabās tik dīvaina gaisma aizsnigušo jumta logu dēļ. Tāds kā mijkrēslis. Omulīgi.

Bet ārā turpina snigt. Klusi, lēni. Tagad ģērbšos un bridīšu uz veikalu iepirkt dažu produktus cepumiņiem. Neliels cienasts namamātei. Rīt jādodas pie mīļotā vecākiem uz laukiem. Sākumā dosimies pirkt Ziemassvētku eglīti, tad uz baznīcu. Pirmā advente tomēr. Turklāt jāsasveicinās ar priesteri. It īpaši jau pēc tā raksta baznīcas avīzītē.

Pēc stundas jābrauc uz draudzenes kāzām, kuras noteikti ilgs līdz pusnaktij, bet mani moka tik šausmīgi stipras galvassāpes. Turklāt neizgulējusies, jo galvassāpju dēļ pamodos jau puspiecos. Un mājās, protams, nav ne grama pretsāpju tablešu.