Pa Ziepniekkalnu klīst interesants pārītis, kurus saost var pa kilometru. Viņš invalīdu ratos, bez abām kājām, brūnu, saulē iedegušu seju, netīrās drēbēs. Viņa, tikpat brūnu seju, vienmēr uzcītīgi stumj sava vīrieša krēslu. Uz Mego pie 19-tā galapunkta, uz Prizmu Riga Plazā. Ir stāvēts aiz viņiem veikalā, kad šamie iepirka provīzijas, rupjmaizi, augļus, pudeli šnabja.

Viendien aizklīdām līdz tam pašam Mego. Kamēr vīrs ārā ar ratiem gaidīja, es ieskrēju veikalā. Iznāku ārā, a priekšā tas nešķiramais pārītis. Un vīrietis man "u vas muž zolotoj, beregite jevo, ļubite". Sākumā nesapratu, par ko tādi vārdu plūdi. Mājās viss kļuva skaidrs. Manam zelta vīram palika žēl invalīda, viņš šamam trīs eiro iedeva...