Pēc otrdienas agrās celšanā, ilgā brauciena un stresainās pusotras stundas es vairāk neko nevēlējos, kā vien atkal mērot tos 350 km, lai vien ātrāk tiktu mājās. Bet tai galā gadās pabūt tik reti, un tā kā viņa bija tik laipna, lai mani turp aizvestu un neļautu man pārāk satraukties par īstā ceļa atrašanu, par kavēšanu, nespēju atteikt tās pāris pastaiga pa diviem pils parkiem. Frederiksborgas pils parku un Fredensborgas pils parku. Un otrā pastaiga bija nedaudz par ilgu un nedaudz par aukstu manam organismam. Jau trešo dienu temperatūra pamazām kāpj. Sākumā tikai 37, tagad jau 37.5. Tāda riebīga temperatūra, kurai zāles tāpat nelīdzēs, tāpēc dzeru kumelīšu un liepziedu tējas. Tās silda.

Tāpat arī silda apziņa, ka tik daudzi par mani turēja īkšķus. Patiesībā joprojām tur un kopā ar mani tic, ka izdosies. Nākamnedēļ...?