Draudzenes puisēns tik dikti mīļš, bet es galīgi nezinu, kā apieties ar četrus mēnešus vecu mazuli, kurš tikai guļ un smaida vai guļ un raud. Naktī gan bija klusums.

Izmantoju brīvo brīdi, kamēr viņi aizbraukuši dzīvokli lūkoties, lai parunātos pašai ar sevi - izmēģinu savus runājamos gabalus dāņu valodas testam. Two down, one to go. Mans nemīļākais. Slimnīcas.

Nedaudz apskaužu māsu. Viņa uzdrīkstējās. Viņai tagad tetovējums uz potītes. Lai arī cik daudz es nesapņotu par tetovējumu vai par pīrsingu nabā, es laikam tomēr nekad neuzdrīkstēšos. Pārāk skaļa ir mana saprāta balss.